Kitobni o'qish: «Es ceļoju viena», sahifa 7

Tik un tā viņš nespēja neskatīties uz viņu. Mīa Krīgere. Iespējams, ka viņas pievilcība slēpās faktā, ka Norvēģijā nebija daudz slavenu noziegumu izmeklētāju. Skaista, jauna, talantīga norvēģu meitene ar zilām acīm, kas izskatījās pēc indiānietes, bija ierauta milzīgā skandālā: perfekts tenku avīžu materiāls. Viņš neko nevarēja darīt, ka tagad izjuta pret viņu žēlumu. Viņa tik tiešām izskatījās pārgurusi. Viņas tievās kājas bija ieautas lielos motociklista zābakos ar sprādzēm, kas grabēja pie katras viņas kustības. Ap vienu roku viņai bija sudraba rokassprādze ar piekariņiem un ap otru – ādas aukliņa. Interneta tērzētavu forumos cirkulēja stāsti par abiem priekšmetiem. Sudraba rokassprādze esot dāvana no viņas māsas, kas nomirusi no narkotiku pārdozēšanas. Ādas aukliņu viņa esot paņēmusi no kāda latviešu vīrieša, kuru turēja aizdomās par jaunas meitenes nogalināšanu, ko viņš bija nelegāli ievedis Norvēģijā kā seksa verdzeni. Tas esot bijis Mīas karjeras pirmsākumos, un latvietim esot izdevies viņu iežēlināt. Viņa atļāvusi viņam nopratināšanas laikā sēdēt bez roku dzelžiem. Viņš esot uzbrucis ar galdnieka nazi, kas bijis paslēpts vienā no zābakiem. Ar asinīm noplūdušu seju, viņai esot izdevies uzveikt vīrieti, un pēc tam ar to pašu nazi viņa esot pārgriezusi ādas aukliņu, kas bija ap vīrieša roku. Viņa to valkājot, lai atgādinātu sev, ka nedrīkst būt vāja. Uzbrukumā viņa gandrīz esot zaudējusi aci. Gabriels no savas vietas varēja saskatīt rētu. Baumas un nostāsti. Grūti pateikt, kas bija patiesība un kas ne, bet tas tik un tā bija aizraujoši. Tagad viņa stāvēja tepat viņa priekšā. Un viņi būs kolēģi.

Mīa Krīgere aplika roku sev apkārt un runāja klusām un piesardzīgi; Gabrielam vajadzēja sasprindzināt dzirdi, lai varētu viņu saklausīt.

“Lielākajai daļai no jums jau ir zināma visa mūsu rīcībā esošā informācija. Tagad pievērsīsimies dažām lietām, ko jūs vēl nezināt, kas, mūsuprāt, ir ļoti svarīgas.”

Mīa piespieda Holgera datora taustiņu, un uz projektora parādījās cita fotogrāfija.

“Atrašanas brīdī meitenēm uz muguras bija skolas somas. Skolas somās bija skolas grāmatas. Uz grāmatu vākiem bija uzrakstīti vārdi. Uz Johannes Langes grāmatām bija rakstīts “Johanne Lange”.

Tomēr uz Paulīnes grāmatām bija rakstīts “Toni J. W. Smith”.

Uz projektora parādījās nākamā fotogrāfija.

“Kāpēc?”

Mīa Krīgere īsi pasmaidīja.

“Paldies, Karij, tikpat pacietīgs kā vienmēr. Prieks tevi atkal redzēt.”

“Ļauj Mīai pabeigt,” Munks saērcināti noteica.

“Tātad uz Johannes grāmatām bija rakstīts vārds “Johanne Lange”. Bet uz Paulīnes grāmatām – “Toni J. W. Smith”. Kā jau esat pamanījuši, nekas šajos noziegumos nav nejaušs. Viss izskatās izplānots līdz sīkākajai detaļai. Slepkava zināja, ko viņš dara, viņš zināja meiteņu vārdus, mums ir iemesls domāt, ka pirms nolaupīšanas viņš ilgu laiku ir viņas vērojis – un par to runāsim nedaudz vēlāk – taču, kā jau es teicu…”

Mīa Krīgere uz brīdi apstājās, noklepojās un vēl ciešāk ar roku apskāva sevi. Munks piecēlās un piedāvāja viņai minerālūdens pudeli. Mīa to noraidīja un turpināja klusā balsī.

“Kā jau zināms, nav nekādu šaubu par šo divu lietu saistību, tomēr mums ir pamats domāt, ka tās ir saistītas vēl arī ar trešo lietu, lietu, ko mēs pirms vairākiem gadiem tā arī neatrisinājām.”

Viņa atkal nospieda datora taustiņu.

“2006. gadā no Hēnefosas slimnīcas pazuda mazulis. Pāris nedēļas vēlāk zviedru medbrālis Joahims Viklunds tika atrasts pakāries savā guļamistabā. Uz grīdas zem viņa ķermeņa atrasta drukāta zīmīte, kurā viņš uzņēmās atbildību par mazuļa nolaupīšanu. Bērns tā arī netika atrasts. Lieta nodota arhīvā.”

Mīa Krīgere atkal pārtrauca runāt. Tomēr nolēma nedaudz padzerties minerālūdeni. Viņa nebija labā formā. Tas nebija noslēpjams. Ierasti tik mundrā un veselīgā sieviete tagad viegli trīcēja; izskatījās, ka viņai bija grūti sakopot domas.

“Holgers un es,” pēc īsas pauzes viņa turpināja, “esam pārliecināti, ka vārds “Toni J. W. Smith”, kas rakstīts uz Paulīnes grāmatas, ir ziņojums no slepkavas. Mums nav īsti skaidrs, kāpēc viņš tā darīja, bet mēs domājam, ka J.W. ir saīsinājums no Joahima Viklunda un Toni Smith ir anagramma: “it’s not him”, “tas nav viņš”.”

Telpā atskanēja klusa murmināšana. Bija skaidrs, ka ikviens dziļi cienīja Mīu Krīgeri un viņas prāta spējas.

Munks atkal pārņēma prezentācijas vadīšanu.

“Tādēļ mēs atsākam Hēnefosas lietas izmeklēšanu. Ir jāpārskata viss, ko mēs atklājām toreiz; ir jāpārbauda katra nopratināšana, katrs novērojums un ikviens personvārds saistībā ar lietu. Gribu, lai to uzņemies tu, Ludvig, tāpēc, ka tu strādāji ar mums arī toreiz, un paņem līdzi arī Kariju, jo viņš savukārt nestrādāja. Manuprāt, būtu labi, ja šeit kopā strādātu cilvēks ar pieredzi šajā lietā un cilvēks ar svaigu skatījumu.”

Gan vecākais vīrietis, kuru sauca Ludvigs, gan vīrietis ar skūto galvu, vārdā Karijs, kurš bija tik aizrautīgi nodevies politiķu komentēšanai, piekrītoši pamāja ar galvu.

“Tā, tas ir mūsu pirmais pavediens – Hēnefosa, 2006. gads – Ludvigs un Karijs. Mūsu otrais pavediens: kleitas. Anete koordinēs visu Grenlannes iedzīvotāju sniegto konfidenciālo informāciju un pārskatīs to kopā ar Mīu un mani. Iepriekš tiesātie un citi iespējamie aizdomās turamie…”

Holgers pacēla galvu.

“Kirre?”

Garš, slaids vīrietis ar īsiem, melniem matiem un lielām brillēm pacēla galvu no savām piezīmēm.

“Jā. Mēs ar Trondu pie tā strādājam, bet saraksts nav garš. Pagaidām mēs skatām seksuāla rakstura noziegumus un uzbrukumus personām. Runājot atklāti, man nav īsti skaidrs, ko mēs meklējam. Vai mēs jebkad esam redzējuši ko līdzīgu? Runāsim godīgi. Es vismaz neesmu. Esam salīdzinājuši vārdus no mūsu saraksta ar mūsu draugu sarakstiem Eiropā, jo īpaši Beļģijā, ar visiem cilvēkiem, kas saistīti ar Marku Ditrū, taču atšķirībā no šīs lietas, tajā gadījumā bija daudz smagu seksuālo uzbrukumu. Taisnību sakot, mūsu ārzemju kolēģi visi kā viens noliedzoši krata galvas, bet mēs, protams, turpināsim meklēt.”

“Labi.” Munks pamāja. “Ak jā, aizmirsu pateikt. Mums ir jauna datubāzes sistēma, kas šodien vēlāk tiks pieslēgta. Viss, kas tajā tiks ievadīts – personvārdi, novērojumi, pilnīgi viss – tiks uzreiz salīdzināts ar visām pārējām pieejamām datubāzēm; ja kādam rodas ar to problēmas, lūdzu vērsties pie mūsu jaunā datoriķa Gabriela Merka. Vai esat visi iepazinušies ar Gabrielu?”

Izdzirdējis savu vārdu, Gabriels salēcās. Viņš pacēla galvu un redzēja, ka visi ir pagriezušies pret viņu.

“Sveiks, sveiks, Gabriel,” daži sveicinājās.

“Sveiki visiem,” Gabriels atņēma, izklausīdamies nedaudz sanervozējies.

Viņš jutās it kā būtu atkal skolas solā. Ka viņam tūlīt vajadzēs celties kājās un kaut ko teikt, bet par laimi viņam nekas tāds nebija jādara. Viņam nebija ne jausmas, par kādu datubāzi tika runāts.

Munks paskatījās uz viņu un piemiedza ar aci.

“Projekts, par kuru laika trūkuma dēļ vēl neesmu tev neko teicis, taču runāsim par to vēlāk, labi?”

“Protams.” Gabriels pamāja un atvieglots pamanīja, ka Mīa Krīgere ir sākusi runāt.

“Es nezinu, kurš no jums jau šo ir pamanījis.”

Viņa nospieda datora taustiņu.

“Bet, izmeklējot Paulīni, uz viņas kreisās rokas mazā pirkstiņa naga mēs atklājām ciparu. Tas ir romiešu cipars viens. Kā redzams šeit…”

Kārtējā fotogrāfija uz projektora.

“Johannei bija tas pats, taču romiešu cipars divi, kā divas līnijas uz viņas kreisās rokas zeltneša.”

“Sasodīts!” Ludvigs negaidīti iesaucās. Viņš bija vecākais vīrietis ar apaļajām brillēm.

“Jā, tieši tā,” Mīa piekrita un paskatījās uz viņu.

“Par ko jūs runājat?” Karijs jautāja.

“Būs vēl citas meitenes,” Anete noteica.

Telpā iestājās klusums.

“Mums ir iemesls domāt, ka Paulīne un Johanne ir tikai sākums.

Ka diemžēl būs vēl arī citi upuri.”

Munks bija atkal uzņēmies vadību.

“Tāpēc mēs pievēršam īpašu uzmanību visiem pazudušo personu gadījumiem. Ja sešgadīga meitene pazūd kaut vai tikai uz trīsdesmit minūtēm, mēs uzreiz rīkojamies, vai skaidrs?”

Visi pamāja ar galvu.

“Tagad man vajag uzsmēķēt, tāpēc paņemsim desmit minūšu pārtraukumu un pēc tam tiekamies šeit.”

Munks izvilka no žaketes kabatas cigarešu paciņu un izgāja uz terases uzsmēķēt, viņam cieši pa pēdām sekoja Mīa. Gabriels nezināja, ko tagad darīt. Viņam pietika jau ar abu meiteņu fotogrāfijām. Un viņi saka, ka būs vēl? Viņš pāris reižu dziļi ievilka gaisu plaušās, ieelpoja, lai nomierinātu pulsu un izgāja koridorā, lai paņemtu sev tasi kafijas.

20. nodaļa

Lūkass sēdēja sev ierastajā vietā kapelā uz nedaudz paaugstinātā krēslā tuvu pie sienas, no kurienes varēja labi pārskatīt kanceli un draudzi. Mācītājs Simons bija nostājies altāra priekšā, bet vēl nebija sācis runāt. Izskatījās, ka viņš bija nopietnu domu pārņemts. Lūkass un pārējie draudzes locekļi sēdēja pavisam nekustīgi; lielajā baltajā telpā varētu dzirdēt pat adatu nokrītam. Ikviens ar aizturētu elpu gaidīja, ko mācītājs Simons teiks. Visi zināja, ka baltmatainais mācītājs pirms sprediķa lasīšanas vienmēr ieturēja pauzi; tas bija laiks, kad viņš sazinājās ar Dievu, atbrīvojās saziņai ar Dievu un attīrīja telpu no visa, kas varētu traucēt dievišķajam dialogam. Mierīgi salicis rokas sev klēpī, Lūkass domāja, ka viss dievkalpojums bija brīnišķīgs, svēts, gluži kā meditācija.

Lūkasam ļoti patika klausīties mācītāju Simonu. Pirmo reizi viņš dzirdēja mācītāju nejauši kempingā Sorlandetā pirms divpadsmit gadiem. Viņa audžuģimene bija aizsūtījusi viņu brīvdienās kopā ar kaimiņiem: vai nu viņi finansiāli nespēja atļauties paņemt viņu sev līdzi vai arī negribēja kopā ar viņu doties brīvdienās. Lūkass nespēja atcerēties, uz kurieni viņi bija devušies – uz Vidusjūru, kaut kur tajā virzienā – tam vairs nebija nozīmes. Lūkass bija gandrīz piecpadsmit gadu vecs un sākotnēji kempingā bija juties pavisam neērti; visi pārējie salīdzinājumā ar viņu tur bija veci. Tā nebija pirmā reize, kad viņš jutās neiederīgs, tā viņš bija juties visu mūžu. Kopš tā brīža, kad Sociālais dienests izņēma viņu no mājas, kam vajadzēja būt viņa mājām, viņš kļuva par biežu audžuģimeņu sistēmas viesi, bet nekur tā arī neiedzīvojās. Arī skolās ne. Viņam nebija nekādu grūtību ar mācību priekšmetiem – problēma bija pārējie skolēni. Un skolotāji. Varbūt visi cilvēki kopumā. Ar apbrīnas pilnām acīm Lūkass vērās mācītājā Simonā, kas joprojām stāvēja ar aizvērtām acīm un pret debesīm pavērstām plaukstām. Lūkass spēja sajust siltumu. Kvēlojošo siltumu un maigo, spožo gaismu, kas piepildīja viņa ķermeni un lika viņam justies drošībā. Viņš atcerējās pirmo reizi, kad bija tā sajuties tajā kempingā Sorlandetā pirms divpadsmit gadiem. Taču ne no paša sākuma; sākumā viņš jutās kā no laivas izmests, it kā visi pārēji zinātu kādu noslēpumu, kas nebija domāts viņa ausīm. Nedrošība un nespēja nomierināties atstāja uz viņu graujošu iespaidu un, kā parasti, kad tā notika, balsis viņa galvā sāka likt viņam darīt lietas, lietas, par kurām viņš nedrīkstēja skaļi runāt. Bet tad, it kā pats Dievs izgaismotu ceļu viņa priekšā, viņš nonāca pie vienas no mazākajām teltīm kempinga nomalē. Gaismas stars vadīja viņu uz balto telti, un čukstētājs iedrošināja viņu iet iekšā, viena no balsīm, kas nebija tik skaļa, nebija kā tie bļāvēji, tos viņš ienīda, taču viņš bija citādāks, tas bija jauks čukstētājs, kas viņu klusiņām sauca svešā valodā. Sequere via ad caelum. Laipnā balss viņa ausī un neatvairāmā gaisma vilka viņu tuvāk. Sequere via ad caelum, seko ceļam uz Debesīm. Neilgi pēc tam viņš attapās teltī, balsu, siltuma un gaismas valdzinājuma varā. Un tur, telts vidū uz paaugstinājuma stāvēja mācītājs Simons ar mirdzošām acīm un spēcīgu balsi, un tajā dienā Lūkass tapa pestīts.

Lūkass skatījās pāri baznīcēniem, kas joprojām klusi gaidīja, kad mācītājs sāks sprediķi. Viņš atpazina katru klātesošo. Lielākā daļa jau gadiem bija draudzes locekļi, taču Lūkass šeit bija visilgāk. Tovasar viņš tā arī neatgriezās audžuģimenē, un izrādījās, ka nevienam pret to nebija nekādu iebildumu. Viņš bija kāpis pa karjeras kāpnēm un tagad, divpadsmit gadus vēlāk bija kļuvis par mācītāja Simona palīgu, par spīti tam, ka viņš bija tikai divdesmit sešus gadus vecs. Viņa labā roka. Viņš palīdzēja mācītājam Simonam, kur vien vajadzēja, gan privātās, gan ar baznīcu saistītās lietās. Lūkass ticēja, ka darbs pie mācītāja Simona bija viņa dzīves misija. Viņš bija gatavs uz visu mācītāja labā. Bez viņa dzīvei nebija jēgas, un, ja vajadzētu, viņš ar prieku mirtu mācītāja dēļ. Nāve jau arī nebija nāve, vismaz ne mācītāja Simona sekotājiem; tas vienkārši bija solis tuvāk debesīm. Lūkass apspieda mazu smaidu un ļāva siltumam un brīnišķīgajai gaismai pārņemt viņa ķermeni.

Viņš jau kādu laiku nebija dzirdējis balsis savā galvā. Laiku pa laikam, jā, protams, taču ne tik skaļi un ne tik bieži kā kādreiz, kad viņš bija jaunāks, kad balsis, jo īpaši bļāvēji lika viņam darīt lietas, ko viņš zināja, ka nedrīkst. Viņš centās balsīm pretoties, bet tas bija bezjēdzīgi; dziļi sirdī viņš zināja, ka bļāvēji nekad neliksies mierā. Viņam vajadzēja paklausīt. Darīt, kas jādara. Cerēt uz labāko. Viņam bija reiz ienācis prātā, ka čukstētāji un bļāvēji bija kā Dievs un nelabais. Mācītājs Simons viņam bija kādreiz skaidrojis, ka tie nevar eksistēt viens bez otra. Ka šie divi visuma un mūžības pretpoli bija nešķirami. Ka nevajag baidīties, tāpēc ka gaismas ceļš vienmēr rādīs, kur iet. Tas nebija nekāds nāves grēks laiku pa laikam pakļauties nelabā pavēlēm, tas tikai pierādīja Dieva eksistenci, ka reizēm Dievs runāja ar nelabā muti, lai tevi pārbaudītu, tas bija pārbaudījums.Tomēr Lūkass ļoti priecājās, ka balsis, un jo īpaši bļāvēji, bija pierimuši.

Deo sic per diabolum.

Ceļš pie Dieva iet caur nelabo.

Lūkass lieliski apzinājās, ka tā nebija baznīcas oficiālā nostāja. Iesācēji to atteiktos pieņemt. Lai to saprastu, bija jākļūst par vienu no iesvaidītajiem. Iesācēji eksistēja vien tāpēc, ka viņus varēja izmantot gluži kā šos cilvēkus, kas godbijīgā klusumā sēdēja viņa priekšā. Svarīgi bija tikai iesvaidītie. Tie, kas saprata, ko mācītājs Simons patiesībā domāja ar ceļu pretī gaismai. Un Lūkass bija viens no viņiem.

Šovakar bija iesācēju vakars. Lūkass juta, cik ļoti viņš gaida nedēļas nogali, kad viņi atgriezīsies mežā un satiksies ar citiem iesvaidītajiem. Dziļi sirdī Lūkass nespēja saprast, kāpēc mācītājs Simons joprojām uzstāja uz iesācēju sanāksmēm – galu galā viņiem bija daudz svarīgākas lietas darāmas – taču saprotams, ka viņš nekad nerunātu mācītajam Simonam pretī. Mācītājs bija tiešā saikne ar Dievu un ļoti labi zināja, kas ir jādara. Lux domus. Jāgaida nedēļas nogale. Kad siltums un gaisma atkal ieplūda viņa ķermenī, Lūkasam nācās cieši saspiest lūpas kopā, lai aizturētu baudpilnu nopūtu. Beidzot mācītājs Simons atvēra muti, un telpā ienāca Dievs. Draudzes locekļi sēdēja gluži kā pielīmēti pie saviem krēsliem un ļāvās svētlaimes varai. Lūkass šo sprediķi jau bija dzirdējis, tas bija rakstīts iesācēju vajadzībām; tam nebija ne vainas, tikai tas bija vienkāršs, un viņa prāts tik un tā bija nodevies domām par drīzo nedēļas nogali. Lux domus. Vēl viens solis tuvāk debesīm. Viņš aizvēra acis un ļāva mācītāja vārdiem piepildīt viņu, un drīz pēc tam dievkalpojums jau bija beidzies un mācītājs stāvēja pie izejas. Pateicīgas rokas un pieliektas galvas gāja viņam garām, lai dotos ārā no zāles, un tad viņi atkal bija vieni paši, tikai divi vien lielā, baltā telpā.

Lūkass sekoja mācītājam viņa birojā un palīdzēja novilkt sutanu. Viņš aizgriezās, lai neredzētu mācītāju apakšveļā, un tad palīdzēja uzvilkt viņam ierasto uzvalku. Ielēja krūzē svaigi pagatavotu kafiju. Viņš neko neteica līdz brīdim, kad mācītājs apsēdās aiz sava lielā rakstāmgalda un norādīja, ka Dievs ir pametis telpu un ka viņiem ir atkal ļauts runāt.

“Ir parādījies vēl viens vārds.” Lūkass ieklepojās un izvilka no savas žaketes iekšējās kabatas aploksni, ko viņš bija glabājis visu dievkalpojuma laiku.

“Ak tā?”

Mācītājs uzlūkoja viņu un paņēma aploksni. Tajā bija viena balta papīra loksne. Lūkass vien zināja, ka uz tās ir rakstīts vārds, neko vairāk. Viņš nezināja, kas tas bija par vārdu; tas bija paredzēts tikai mācītāja acīm. Viņa uzdevums bija saņemt aploksni un nodot to mācītājam. Netaisīt vaļā; viņš bija tikai ziņnesis, gluži kā eņģelis. Mācītājs kā parasti neko neteica. Viņš izlasīja vārdu, salocīja lapu un ieslēdza aploksni seifā, kas atradās zem maza galdiņa pie loga.

“Paldies, Lūkas. Vai vēl kas?” Mācītājs paskatījās uz viņu. Lūkass atbildēja uz viņa laipno, gaismas pilno skatienu ar smaidu.

“Nē, tas bija viss. Ak jā, ir ieradies jūsu brālis.”

“Nils? Viņš ir šeit?”

Lūkass pamāja ar galvu.

“Viņš ieradās īsi pirms dievkalpojuma. Es palūdzu, lai viņš uzgaida dārzā aiz mājas.”

“Labi, Lūkas, labi. Saki, lai viņš nāk iekšā.”

Lūkass paklanījās un izgāja pasaukt viesi.

“Kāpēc tu man liki tik ilgi gaidīt? Es taču teicu, ka šī ir svarīga lieta.”

Arī Simona brālis Nils bija augsti stāvoša persona Baznīcas biedru starpā. Lūkass ar viņu iepazinās Sorlandetas teltī, tomēr par spīti tam, ka viņš bija Baznīcas rindās tikpat ilgi, cik Lūkass, Nils nebija spējis kļūt par mācītāja labo roku. Lūkass zināja, ka viņa iecelšana par mācītāja palīgu izsauca ķildīgas un neapmierinātas balsis; daudziem likās, ka šis amats bija lemts Nilam, taču, kā jau ierasts, neviens neapstrīdēja mācītāja lēmumu. Galu galā, viņam bija uzticēta debesu atslēga.

“Tu zini, ka mācītājam ir jāpalīdz iesācējiem. Viņš tevi tagad var pieņemt.”

“Lux domus,” nomurmināja brālis ar īsajiem matiem.

“Lux domus.” Lūkass pasmaidīja un aicināja viņu sev līdzi.

Viņiem ieejot telpā, mācītājs piecēlās kājās. Viņa viesis paklanījās un piegāja tuvāk vecākajam brālim. Noskūpstīja viņa roku un abus vaigus.

“Apsēdies, apsēdies, manu brāli,” mācītājs teica un apsēdās savā krēslā aiz rakstāmgalda.

Nils uzmeta ātru skatienu Lūkasam.

“Vai man iziet?” Lūkass nekavējoties apvaicājās.

“Nē, nē, paliec.”

Mācītājs ar paviršu žestu lika Lūkasam apsēsties; viņš bija viens no iniciētajiem, nav nekāda iemesla likt viņam iet prom.

Lūkasam likās, ka mācītāja lēmums izsauc Nilā zināmu devu aizkaitinājuma, bet viņš neko neteica.

“Kā jums visiem tur augšā klājas?” mācītājs jautāja, kad viņi bija apsēdušies.

“Viss ir kārtībā.” Brālis pamāja ar galvu.

“Un žogs?”

“Lielākā daļa jau ir pabeigta.”

“Vai tas būs tik augsts, cik runājām?”

“Jā.” Brālis atkal piekrītoši pamāja ar galvu.

“Tad, kāpēc tu esi šeit?”

“Kā tu to domā?”

“Kāpēc tu esi šeit, ja tur ir darbs darāms?”

Nils atkal uzmeta ātru skatienu Lūkasam. Šķita, ka viņam ir kas sakāms, bet viņš to neuzdrīkstējās darīt Lūkasa klātbūtnē.

“Draudze gandrīz zaudēja vienu biedru,” galvu pieliecis, viņš visbeidzot nomurmināja: viņš izskatījās nokaunējies.

“Kā to saprast: “zaudēja biedru”?”

“Mums bija nelaimes gadījums ar vienu no jaunākajiem biedriem.”

“Kas tas par “nelaimes gadījumu”?”

“Vienkārši nelaimes gadījums. Kļūda. Tagad viss ir kārtībā.”

“Kurš tas bija?”

“Rakele.”

“Labā Rakele? Mana Rakele?”

Brālis pamāja un nolieca galvu vēl zemāk.

“Vienu nakti viņa vienkārši pazuda. Bet tagad viņa ir ar mums.”

“Tātad viss ir kārtībā?”

“Jā, viss ir kārtībā.”

“Tad es jautāšu tev vēlreiz, manu brāli: kāpēc tu esi ieradies, ja tev augšā ir darāms darbs?”

Nils pacēla acis uz mācītāju, savu lielo brāli. Lai gan Nilam bija jau pāri piecdesmit, viņš izskatījās gluži kā tēva norāts puika.

“Tu teici, lai tevi informē par notiekošo.”

“Ja viss ir kārtībā, tad viss ir kārtībā, vai tad ne?”

Nils paklausīgi māja ar galvu.

“Būtu vieglāk, ja mums būtu telefons,” viņš pēc īsa brīža uzmanīgi noteica.

Mācītājs atgāzās krēslā un salika abu roku pirkstgalus kopā.

“Vai tev ir vēl kādi ieteikumi? Vēl citi viedokļi? Vai tevi neapmierina tas, ko Dievs tev ir devis?”

“Nē, nē… Tas nav tas, ko… Es tikai gribēju…”

Nils nezināja, ko teikt, un viņa seja kļuva sarkana. Mācītājs viegli pašūpoja galvu, un telpā izpletās dīvains klusums. Lūkasam tas nesagādāja nekādas problēmas – viņš vienmēr bija mācītāja pusē – taču mācītāja brālis jutās neveikli, un viņš to bija pelnījis. Kā viņš uzdrošinās apstrīdēt mācītāja pavēles? Brālis piecēlās kājās, viņa skatiens joprojām bija vērsts uz grīdu.

“Vai jūs sestdien atbrauksiet?”

“Mēs sestdien būsim klāt.”

“Labi. Tad līdz sestdienai.” Brālis pamāja un izgāja ārā.

“Lux domus,” Lūkass noteica, kad telpā bija palicis tikai viņš un mācītājs. Tas viņam patika visvairāk: tikai viņi abi divi.

Mācītājs pasmaidīja un paskatījās uz viņu.

“Vai, tavuprāt, mēs izdarījām pareizi?”

“Pilnīgi noteikti,” Lūkass sacīja.

“Reizēm es neesmu tik drošs,” mācītājs teica un atkal salika pirkstu galus kopā.

“Man ir kas sakāms,” Lūkass sacīja.

“Kas par lietu?”

“Jūs taču zināt, ka mans darbs ir rūpēties par jums.”

“Vai tā, Lūkas? Vai tā ir?” Mācītājs smaidīja.

Lūkass viegli nosarka. Viņš ļoti labi pazina mācītāju. Viņš pazina viņa balsi. Viņš zināja, ka mācītājs viņu tikko uzslavēja.

“Es nezinu, vai jūs esat informēts, taču mums varētu būt problēma saistībā ar baznīcēniem.”

“Tu domā šo draudzi?”

“ Jā, ar iesācējiem.”

“Un, kas tā ir par problēmu?”

“Tas, saprotams, ir jūsu lēmums, jo es esmu šeit tikai, lai ziņotu, ko redzu, un rūpētos par jums.”

“Jā, tieši tā, Lūkas, un es to augsti novērtēju.”

Pirms turpināt tālāk Lūkass viegli ieklepojās.

“Vienai no mūsu regulārajām atbalstītājām ir diezgan nevēlami radu raksti.”

Mācītājs pakratīja galvu.

“Nu, tu runā mēlēs, Lūkas. Saki, kas tev uz sirds. Saki visu, kā ir.”

“Pavecāka dāma ratiņkrēslā, ar brillēm… viņa parasti sēž aizmugurē.”

“Hildura?”

Lūkass pamāja. “Kas ir ar viņu?”

“Viņa ir Holgera Munka māte.”

“Kā māte?”

“Holgera Munka. Viņš ir policists.”

“Ak tā? Es nezināju.”

Lūkass nedaudz samulsa, jo viņš zināja, ka mācītājs ir dzirdējis par Holgeru Munku, taču viņš cieta klusu.

“Hildura ir viņa māte,” viņš turpināja.

“Un kā gan tas varētu mums radīt problēmas?”

“Es tikai gribēju, lai jūs to zinātu.”

“Vai tu tagad domā par aploksnes saturu?”

Lūkass uzmanīgi pamāja ar galvu.

“Liels paldies, Lūkas, taču, manuprāt, mums nav nekāda iemesla satraukties par Holgeru Munku. Mums pašlaik ir daudz svarīgākas lietas darāmas, vai ne?”

“Tā gan.” Lūkass piecēlās.

“Lux domus, mans draugs.” Mācītājs viņam draudzīgi uzsmaidīja.

“Lux domus,” Lūkass atbildēja viņam ar smaidu.

Viņš zemu paklanījās un, nesakot ne vārda, izgāja no mācītāja kabineta.