Kitobni o'qish: «Es ceļoju viena», sahifa 3

6. nodaļa

Vīrietis ar ērgļa tetovējumu uz kakla īpaši šim gadījumam bija uzvilcis džemperi ar nolokāmu apkakli. Agrāk viņam ļoti patika Oslo centrālā stacija – cilvēku pūļu dēļ tā bija gluži kā radīta cilvēkam ar viņa arodu, taču tagad, kad visur bija tik daudz videokameru, nekur vairs nevarēja būt drošs. Viņš jau sen bija pasācis norunāt savas tikšanās un darījumus citur, kinoteātros un kebabu ēstuvēs, tādās vietās, kur, ja policija sāktu apjomīgu viņa biznesa izmeklēšanu, bija mazāka iespēja, ka viņu kāds spētu atpazīt. Tagad viņš darbojās ar daudz mazāku vērienu, tomēr nekad nevarēja būt pārāk uzmanīgs.

Vīrietis ar ērgļa tetovējumu sparīgi parāva adīto cepuri uz leju un devās iekšā stacijas galvenajā vestibilā. Šo vietu viņš neizvēlējās, tomēr piedāvātā samaksa bija tik liela, ka viņš piekrita. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, kā klients bija viņu atradis, taču kādu dienu viņš saņēma multivides īsziņu ar foto, veicamo uzdevumu un naudas summu. Un, kā vienmēr, viņš bija atbildējis ar “OK”, bez jebkādiem papildu jautājumiem. Par to, ka tas ir neparasts uzdevums, nebija nekādu šaubu, neko tādu vēl viņš nebija darījis, tomēr laika gaitā bija iemācījies neiedziļināties, izdarīt, kas darāms, un iekasēt samaksu.Tikai tā šajā kriminālajā pasaulē varēja izdzīvot un uzturēt nevainojamu reputāciju. Lai gan pasūtīto uzdevumu skaits kritās vienlaicīgi ar samaksas apjomu, laiku pa laikam parādījās kāds īpašs pasūtījums. Kā šis. Savāds uzdevums – jā, pat ārkārtīgi ekscentrisks – , bet ļoti labi apmaksāts, un šajā brīdī viņa darāmo darbu sarakstā bija algas čekas saņemšana.

Uzvalka žakete, auduma bikses, lakādas kurpes, biznesmeņa portfelis, džemperis ar nolokāmu apkakli. Pat brilles ar parastiem stikliem. Vīrietis ar ērgļa tetovējumu izskatījās pēc absolūta sevis pretstata, un tā tas arī bija domāts. Viņa profesijā nekad nevarēja zināt, kad policijai vajadzēs pilnīgu visu pieejamo videokameru ierakstu pārskatu, tāpēc bija ļoti svarīgi nekrist acīs. Viņš izskatījās pēc grāmatveža vai uzņēmēja, un, lai gan nevienam tas neienāktu prātā, vīrietim ar ērgļa tetovējumu rūpēja viņa izskats. Neviens nekad neteiktu, ka viņš ir labi kopts priviliģētās sabiedrības daļas pārstāvis; viņam patika savs skarbais izskats, tetovējumi un ādas jaka. Šīs pretīgās bikses berzējās gar cirkšņiem, un viņš jutās kā īsts stulbenis šaurajā žaketē un ar tām idiotiskajām, spīdīgajām brūnajām kurpēm kājās. Nav svarīgi, pacieties un dari, kas jādara. Nauda, kas viņu gaidīja vienā no depozītu seifiem, bija tā vērta. Pilnīgi noteikti vērta. Viņš jau kādu laiku bija tukšā, un šī nauda bija tieši laikā. Būs iespēja uzdzīvot. Viņš viegli pasmaidīja aiz sev tik neierastajām brillēm un mierīgā, bet piesardzīgā gaitā soļoja pa stacijas ēku.

Pirmo ziņu viņš bija saņēmis apmēram pirms gada, un pēc tās sekoja arī citas. Multivides ziņa, kurā bija fotogrāfija un summa.

Pirmajā reizē pasūtījums bija licies tik nedzirdēts un ekscentrisks, ka viņš uztvēra to kā joku, tomēr tik un tā izdarīja to, kas bija prasīts. Un saņēma norādīto summu. Tāpat arī nākamajā reizē. Un aiznākamajā. Un pēc tam jau viņam bija vienalga, par ko viņam maksā.

Viņš apstājās pie Narvesen kioska un iegādājās laikrakstu un cigarešu paciņu. Pavisam parasts vīrietis, kas brauc mājās pēc birojā pavadītas darba dienas. Kārtējais garlaicīgais grāmatvedis. Viņš pasita laikrakstu azotē un devās depozīta seifu virzienā. Apstājās pie ieejas un nosūtīja ziņu.

Esmu klāt.

Viņam nenācās ilgi gaidīt uz atbildi. Kā vienmēr, tā pienāca nekavējoties. Viņa mobilais nopīkstēja, saņemdams īsziņu ar depozīta seifa numuru un atvēršanas kodu. Viņš pāris reižu pārlaida acis visapkārt un tikai tad gāja meklēt vajadzīgo seifu. Cepuri nost Oslo centrālās stacijas priekšā: tās dienas, kad nācās tikties mazās un šaurās ieliņās, lai nodotu atslēgas, bija beigušās. Tagad vajadzēja tikai kodu. Vīrs ar ērgļa tetovējumu ievadīja kodu un izdzirdēja klikšķi, kad seifs atvērās. Tajā, kā ierasts, atradās jau labi zināmā brūnā aploksne. Viņš izņēma aploksni no seifa un centās apkārt nekur neskatīties, lai nepievērstu sev lieku uzmanību, jo šeit visur bija kameras, un, atvēris portfeli, veikli ieslidināja tajā aploksni. Viņa mutes kaktiņos parādījās neliels smaids, kad viņš pamanīja, ka tā bija daudz biezāka nekā citkārt. Viņa pēdējais uzdevums. Bija laiks mest mieru. Viņš atstāja seifus aiz muguras, devās augšā pa kāpnēm, cauri stacijai, iegāja Burger King ēstuvē un ieslēdzās kabīnē vīriešu tualetē. Viņš atvēra portfeli un izņēma no tā aploksni; viņam nebija viegli apvaldīt savu sajūsmu. Ieraudzījis aploksnes saturu, viņš atplauka platā smaidā. Šeit bija ne tikai norunātā summa 200 kronu banknotēs, kā viņš vienmēr norādīja, bet arī mazs maisiņš ar baltu pulveri. Vīrietis ar ērgļa tetovējumu atvēra caurspīdīgo maisiņu, uzmanīgi nogaršoja tā saturu, un viņa smaids kļuva vēl platāks. Viņam nebija ne jausmas, kas bija viņa klients, bet viens bija skaidrs: klienta sakari un pieejamā informācija bija nevainojami. Tikai cilvēki, kas ļoti labi pazina vīrieti ar ērgļa tetovējumu, zināja par viņa lielo patiku pret šo vielu.

Viņš izņēma savu mobilo un nosūtīja parasto atbildi.

OK. Paldies.

Parasti viņš nekad neteica paldies, šis galu galā bija tikai bizness, nekā personīga, taču šoreiz – pēc tāda bonusa – viņš nevarēja noturēties. Atbilde pienāca pēc pāris sekundēm.

Izpriecājies.

Vīrs ar ērgļa tetovējumu smaidīdams atlika aploksni ar maisiņu atpakaļ portfelī un atgriezās stacijas galvenajā vestibilā.

7. nodaļa

Mīa Krīgere sēdēja uz akmens, uz viņas garajiem, kraukļmelnajiem matiem bija uzvilkta balta adīta cepure ar bumbuli, un viņa pati bija ietinusies segā. Bija dienas vidus. Aptiekā viņa bija dzirdējusi cilvēkus runājam, ka šogad pavasaris Trondelāgā esot ieradies agri, bet viņai joprojām bija auksti un viņa nebija sajutusi nekādu agrā pavasara siltumu.

Vēl bija palikušas sešas dienas. Seši tukši laukumi virtuves kalendārā, un viņa juta, ka vairs nevarēja sagaidīt 18. aprīli.

Nāve nav bīstama.

Pēdējo dienu laikā viņa kļuva aizvien vairāk pārliecināta par šīs frāzes patiesīgumu. Zinot, ka pavisam drīz viņa būs brīva. Savas siltās vējjakas kabatā viņa atrada pāris tablešu un norija tās ar alkoholu no pudeles, ko bija paņēmusi līdzi, izejot ārā. Mīa pasmaidīja pie sevis un vērsa skatienu uz jūru. Tur gar horizontu garām paslīdēja zvejas laiva. Aprīļa saule iekrāsoja mākoņus zeltainā krāsā, un ūdens zem akmeņiem vizēja. Viņa bija daudz domājusi šajās dienās. Par saviem mīļajiem vai, precīzāk, par cilvēkiem, kas viņai kādreiz bija mīļi. Viņa bija palikusi viena pati, un viņa vairs neplānoja te ilgi uzkavēties. Šajā pasaulē. Šajā realitātē, kā teica viņas vecmāmiņa. Mīa smaidīja un iedzēra malku no pudeles.

Sigrīda vienmēr bija visiem patikusi. Sigrīda ar saviem garajiem, blondajiem matiem. Kas skolā labi mācījās. Kas spēlēja flautu, spēlēja rokasbumbu un ar visiem bija draugos. Mīa neņēma ļaunā, ka Sigrīdai tika visa uzmanība. Sigrīda nekad neizmantoja to savā labā; viņa nekad neteica neko sliktu par nevienu. Sigrīda vienkārši bija absolūti fantastiskā Sigrīda, taču ikreiz, kad vecmāmiņa pavilka Mīu sāņus un nočukstēja, ka viņa ir īpaša, viņa bija jutusies neaprakstāmi labi.

Tu esi ļoti īpaša, vai tu to zināji? Visi pārējie bērni ir labi bērni, bet tu zini lietas, Mīa, vai ne? Tu redzi to, ko citi mēdz palaist garām. Par spīti tam, ka vecmāmiņa nebija viņas īstā vecmāmiņa, viņa vienmēr bija jutusi, ka viņām ir kas kopīgs. Kāda saikne vai dvēseļu radniecība. Varbūt tāpēc, ka viņas bija līdzīgas. Varbūt tāpēc, ka viņa pret Mīu izturējās vairāk nekā pret draugu, sabiedroto, kas ir tikpat savāds. Vecmāmiņa stāstīja Mīai stāstus par savu dzīvi un ļoti bieži lika Mīai sarkt. Par daudzajiem vīriešiem viņas dzīvē, ka nekad nevajag no viņiem baidīties, vīrieši esot tikpat nekaitīgi kā trusīši. Un ka viņa varēja pareģot nākotni, un ka vēl bez šīs realitātes eksistēja arī daudz citu, tāpēc nevajag baidīties no nāves. Tā bija kristietība, kas izdomāja, ka nāve ir negatīvs jēdziens, vecmāmiņa teica, lai mēs visu dzīvi pavadītu bailēs no viņu Dieva, lai mēs ticētu, ka pēc nāves nonākam ellē vai debesīs. Kristieši domā, ka nāve ir visa beigas, bet zini ko, Mīa? Tava vecmāmiņa nebūt nav tik pārliecināta, ka tās ir beigas. Nu, man vismaz nav no tās bail.

Mājās, Osgordstrannā ļaunas mēles bija iesaukušas vecmāmiņu par “raganu”, taču vecā sieviete par to daudz neuztraucās. Mīai nebija grūti saprast, ko cilvēki tieši ar to domāja: viņas vecmāmiņa nebija kā visi pārējie, viņai bija nesavaldāmi, sirmi mati un gaišas, gandrīz zili melnas acis. Veikalos viņa mēdza skaļā balsī runāt par visdīvainākajām lietām un bieži vien, smiedamās pie sevis, augām naktīm vēroja mēnesi savā dārzā. Viņai bija zināmas tādas lietas, kuras viduslaikos cilvēki, bez šaubām, būtu uzskatījuši par raganu pesteļiem, un viņa izturējās pret Mīu kā pret savu mācekli.

Mīa ticēja, ka viņai ir paveicies. Viņa uzauga stabilā vidē. Viņai bija mīļa māte un lielisks tēvs, un vecmāmiņa, kas dzīvoja pavisam netālu. Vecmāmiņa, kas bija viņu ievērojusi, redzējusi viņas patieso būtību un teikusi, ka viņa ir īpaša.

Lido kā mārīte, Mīa. Nekad to neaizmirsti.

Tie bija vecmāmiņas pēdējie vārdi, ko viņa, aci piemiegdama, uz nāves gultas bija teikusi savai ļoti īpašajai draudzenei.

Mīa pacēla pudeli pretī mākoņiem.

Nāve nav bīstama.

Vēl sešas dienas.

No siltās vējjakas izņemtās tabletes padarīja viņas kājas ļodzīgas. Mīa Krīgere norija vēl pāris tablešu, tad atspiedās pret akmeni.

Mīa, vai tu zini, ka tu esi ļoti īpaša?

Varbūt tieši tāpēc viņa bija izlēmusi mācīties Policijas koledžā? Lai darītu kaut ko atšķirīgu? Arī par šo viņa bija domājusi pēdējās dienās. Kāpēc viņa bija pieteikusies? Viņai bija grūti salikt notikumus pareizā secībā. Laiks plūda un mainījās. Viņas smadzenēs nebija nekādas kārtības. Sigrīda vairs nebija mazā blondā Sigrīda, tagad viņa bija narkomāne Sigrīda, īsts murgs. Vecāki bija satriekti, viņi pamazām attālinājās no pasaules, viens no otra, no Mīas. Viņa pārcēlās uz Oslo un bez mazākās entuziasma kripatiņas sāka studijas Blinderna universitātē; beigās viņa tā arī nebija atradusi sevī spēku, lai aizietu uz eksāmeniem. Varbūt Policijas koledža bija viņu noskatījusi? Lai viņa varētu atbrīvot pasauli no tādiem cilvēkiem kā Markuss Skogs?

Mīa piecēlās un aizstreipuļoja līdz molam. Viņa izdzēra pudeli un ielika to siltās vējjakas kabatā. Atrada vēl pārīti tablešu un sakošļāja tās, neko pat neuzdzerot. Kaijas bija viņu pametušas par labu zvejas laivai, un vienīgais, ko tagad varēja dzirdēt, bija viļņu klusā šļakstīšanās pret akmeni.

Viņa nošāva viņu.

Markusu Skogu.

Ar diviem šāvieniem. Tieši krūtīs.

Tā bija nejauša sastapšanās; viņi bija nosūtīti citā uzdevumā, bija pazudusi meitene, un bija pieaicināta īpašā vienība – tikai apjautāties un paskatīties šur un tur vai, kā to pateica Holgers: Mīa, šobrīd mums nekas daudz nav zināms. Man liekas, ka nenāktu par skādi pārbaudīt šo vietu.

Holgers Munks. Mīa Krīgere ar patiku atcerējās savu veco kolēģi un apsēdās uz mola malas, pārkarinot savus zābakus tai pāri. Tas notikums bija tik savāds. Viņa bija nogalinājusi cilvēku, taču nejuta ne mazāko nožēlu. Viņa jutās daudz sliktāk par to, kas notika pēc tam. Par skandālu presē un traci galvenajā pārvaldē Grenlannē. Holgers Munks, kas bija īpašās vienības vadītājs un kas bija personīgi uzaicinājis viņu strādāt savā komandā pa taisno no Policijas koledžas, tika nosūtīts strādāt citur, un īpašā vienība tika izformēta.

Tas Mīu bija ļoti sāpinājis, un fakts, ka Holgeram nācās maksāt par viņas izdarīto, aizskāra viņu līdz sirds dziļumiem. Pati slepkavība, lai cik savādi tas nebūtu, viņu īpaši neuztrauca. Viņi bija sekojuši pierādījumu virknei uz Trivānu, kur narkomāni vai hipiji – kad cilvēki zvanīja, lai sūdzētos, viņiem vienmēr bija grūtības atšķirt šos divus – , vienalga, kāds bija novietojis savu autofurgonu Trivānā un ballējās, un trokšņoja uz velna paraušanu. Holgeram bija ideja, ka pazudusī meitene varētu būt tur. Un viņi tik tiešām netīrajā furgonā bija atraduši jaunu meiteni, kas gan nebija meklētā, bet cita meitene ar stiklainām acīm un ar rokā iedurtu adatu, ar kuru kopā, pavisam negaidīti, bija Markuss Skogs. Un Mīa, kā pilnīgi pareizi bija aprakstīts neatkarīgās policijas sūdzību izskatīšanas komisijas ziņojumā, “rīkojās nolaidīgi, nevajadzīgi lietojot spēku”.

Mīa šūpoja galvu neticībā par savu necilvēciskumu. Holgers Munks aizstāvēja viņu, teikdams, ka Skogs uzbruka pirmais – galu galā, nozieguma vietā tika atrasts nazis un cirvis – , taču Mīa zināja, ka bija rīkojusies nepieļaujami. Viņa bija izgājusi apmācības par to, kā vienai aizstāvēties pret traku narkomānu, kas draudīgi vicinās ar nazi vai uzbrūk ar cirvi. Viņa taču varēja viņam iešaut pēdā. Vai rokā. Taču viņa nošāva viņu. Viens mirklis naida, kurā visa pārējā pasaule vienkārši izgaisa. Divi šāvieni tieši viņa krūškurvja centrā.

Bez Holgera Munka iejaukšanās viņa būtu nonākusi cietumā. Viņa izņēma no vējjakas tukšo pudeli, nolaizīja pēdējās pilītes un vēlreiz pacēla to pretī mākoņiem. Nu jau tam vairs nebija nekādas nozīmes. Beigas bija pavisam tuvu.

Beidzot.

Vēl sešas dienas.

Viņa apgūlās, piespiezdama vaigu pie mola raupjajiem koka dēļiem, un aizvēra acis.

8. nodaļa

Tobiass Ivarsens aizspieda sava jaunākā brāļa ausis, lai viņam nenāktos klausīties tracī, kas nāca no pirmā stāva. Šis bija tas laiks, kad tie parasti sākās: kad mamma pārnāca mājās no darba un atklāja, ka patēvs nebija izdarījis neko no tā, kas bija jāizdara. Nebija pagatavojis puikām vakariņas. Nebija nedaudz piekārtojis māju. Nebija atradis darbu. Tobiass bija izdomājis spēli, lai brālim nebūtu jāklausās to abu strīdos.

Es tev turēšu ciet ausis, un tu man pastāsti, ko tu redzi savā galvā, labi?

“Sarkana smagā automašīna, kurai virsū ir uzzīmētas liesmas,” Torbens pasmaidīja, un Tobiass, piekrītoši pamāja ar galvu un atbildēja viņam ar smaidu. Ko tad citu viņš varēja darīt?

“Bruņinieks, kas cīnās ar pūķi,” viņa brālis teica ar platu smaidu, un Tobiass atkal pamāja.

Trokšņu līmenis pirmajā stāvā pieņēmās spēkā. Dusmīgas balsis līda augšā pa sienām un ieslīdēja viņam zem ādas. Tobiass zināja, ka nevarēs izturēt to, kas notiks tālāk – kā priekšmeti tiks mesti pret sienām, kliedzieni kļūs aizvien skaļāki; iespējams, ka pat kas ļaunāks, – tāpēc viņš izlēma iet ar brāli ārā. Viņš iečukstēja brālim ausī, joprojām turēdams savas rokas tām pāri.

“Ejam ārā medīt bizonus!”

Brālis pasmaidīja un aizgūtnēm māja ar galvu.

Medīt bizonus. Skriet pa mežu un spēlēt indiāņus.Tas mazajam patiks. Šeit nedzīvoja daudz citu bērnu, tāpēc brāļi parasti spēlējās kopā, lai gan Tobiasam bija jau trīspadsmit gadi un viņa brālim tikai septiņi. Būt mājās lielākoties nebija laba doma. Ārā bija daudz labāk.

Tobiass palīdzēja brālim uzvilkt jaku un sporta apavus, un tad, kāpjot lejā pa sētas kāpnēm, viņš dungoja, dziedāja un skaļi dauzīja kājas. Viņa brālis, kā jau ierasts, skatījās uz viņu kā uz Dievu; lielais brālis vienmēr bija tik uzjautrinošs, taisot šādus jokainus un skaļus trokšņus. Torbenam tas likās smieklīgi; viņš ļoti mīlēja lielo brāli un vienmēr ar lielu sajūsmu piedalījās visos viņa interesantajos un dīvainajos piedzīvojumos.

Tobiass iegāja malkas šķūnī, atrada tur nedaudz auklas un nazi, un lika Torbenam skriet pa priekšu bez viņa. Viņiem mežā bija paslēptuve, un šeit nevajadzēja ne no kā baidīties, brālis varēja klaiņot, kur vien ienāk prātā; tur tālāk starp eglēm bija izcirtums, kur viņi abi kopā bija uzcēluši mazu būdiņu, kas bija gluži kā otrās mājas.

Nonācis pie būdiņas, viņš atrada Torbenu sēžam uz veca matrača ar komiksu rokās, brālis bija iegrimis zīmējumu un visu to jauno un aizraujošo burtu un vārdu pasaulē, kas viņam beidzot bija atvērusies, pateicoties lielām pūlēm gan skolā, gan mājās, kur viņam šad un tad palīdzēja arī lielais brālis.

Tobiass paņēma nazi un, izvēlējies piemērotu vītola zaru, nogrieza to pie pašas pamatnes un noplēsa vidusdaļā tam mizu tajā daļā, kas veidos loka rokturi. Ja miza bija noņemta un kokam bija laiks nedaudz apžūt, tad loku bija daudz vieglāk noturēt. Viņš salieca vītola zaru ap ceļgaliem, abos tā galos apsēja tievu auklu, un jauns loks gatavs! Nolicis to zemē, viņš devās meklēt piemērotu materiālu bultu izgatavošanai. Tās varēja arī nebūt no vītola, bultām derēja gandrīz jebkurš koks, izņemot egli: tās zari bija pārāk ļengani. Viņš atgriezās ar taisniem, šmaugiem zariem rokās un sāka tos mizot. Nepagāja ne ilgs laiks, kad pie celma, uz kura viņš sēdēja, gulēja četras jaunas bultas.

“Tobias, kas te rakstīts?”

Mazais brālis izskrēja no būdiņas, rokā turēdams savu komiksu.

“Kriptonīts,”Tobiass atbildēja.

“Supermenam tas nepatīk,” mazais brālis piebilda.

“Tev ir pilnīga taisnība,” Tobiass piekrita, ar džempera piedurkni noslaucīdams nedaudz puņķu no brāļa deguna.

“Domā, šis būs labs?”

Tobiass piecēlās kājās, novietoja bultu pret auklu, tad no visa spēka atvilka loka auklu un ļāva bultai lidot starp kokiem.

“Super!” brālis iekliedzās. “Uztaisīsi man arī vienu, lūdzu?”

“Šis jau arī ir tavējais,”Tobiass teica un piemiedza ar aci.

Brālis nosarka un atmaiga. Viņš nospriegoja loku, cik vien stipri varēja, un viņam izdevās aizšaut bultu pāris metru attālumā. Viņš palūkojās uz Tobiasu, kas atzinīgi pamāja ar galvu – lielisks šāviens, un gāja pakaļ bultai.

“Kāpēc mēs nešaujam kristiešu meitenes?” Torbens jautāja, kad bija atnācis atpakaļ.

“Par ko tu tagad runā?”Tobiass mazliet izbijies noprasīja.

“Tās kristiešu meitenes, kas dzīvo mežā? Kāpēc mēs viņas nešaujam?”

“Mēs nešaujam cilvēkus,” Tobiass noteica un ļoti stingri saķēra brāli aiz rokas. “Un kur tu vispār dzirdēji par kristiešu meitenēm?”

“Skolā par to runā,” brālis atbildēja. “Ka kristiešu meitenes dzīvo mežā un ka viņas ēdot cilvēkus.”

Tobiass nosmējās pie sevis.

“Jā, tas, ka mežā dzīvo jauni cilvēki, ir taisnība,” viņš smaidīja.

“Taču viņi nav bīstami, un pavisam noteikti neēd cilvēkus.”

“Kāpēc tad viņi nemācās mūsu skolā?” acis iepletis, mazais brālis gribēja zināt. “Ja jau viņi te dzīvo?”

“To es nezinu,” Tobiass atbildēja. “Man liekas, ka viņiem ir pašiem sava skola.”

Mazā brāļa seja kļuva ļoti nopietna.

“Varu derēt, ka tā ir ļoti laba skola. Un tāpēc viņi negrib nākt uz mūsējo.”

“Pilnīgi iespējams,” Tobiass atkal viņam piemiedza ar aci. “Tagad tā, kur tu šodien gribētu medīt bizonus?” viņš jautāja un sabužināja brāļa matus. “Tur augšā pie Rundvānas?”

“Droši vien,” noteica jaunākais brālis, kas ļoti gribēja būt kā viņa brālis. “Jā, droši vien tur.”

“Nu, tad uz Rundvānu. Vai tu, lūdzu, varētu aiziet un sameklēt to pirmo bultu, ko es izšāvu? Ja tu domā, ka spēsi to atrast, saprotams.”

Brālis pamāja.

“Es pamēģināšu,” viņš teica ar nebēdnīgu smaidu un metās starp kokiem.

9. nodaļa

Sēdēdams mazajā motorlaivā, kas devās no Hitras uz vēl mazāku salu pavisam netālu no tās, Holgers Munks nejutās gluži savā ādā. Nē, viņam nebija nelabi, nē, Holgeram Munkam ļoti patika braukt ar laivu pa jūru, taču viņš tikko bija pabeidzis telefonsarunu ar Mikelsonu. Mikelsons bija izklausījies ļoti dīvaini, pavisam ne kā ierastais skarbais priekšnieks; viņš bija izklausījies gandrīz pazemīgs, novēlēja Munkam veiksmīgu braucienu un izteica cerību, ka Munks darīs visu, kas viņa spēkos. Teica, ka tagad ir ļoti svarīgi, ka policija darbojas kā viena komanda – vesels lērums vispārējā noskaņojuma uzmundrināšanas blēņu, kas Mikelsonam bija ļoti neraksturīgi, tāpēc Munkam šis zvans galīgi negāja pie sirds. Bija skaidrs, ka kaut kas atgadījies. Kas tāds, par ko Munkam Mikelsons neko negribēja stāstīt.

Laivai pukšķinot un vienmērīgi slīdot fjorda mutes virzienā, Munks savilka jaku ciešāk, lai aizturētu vēju, un mēģināja aizsmēķēt cigareti. Jaunais vīrietis ar izspūrušajiem matiem, kas vadīja laivu, nevarēja būt policists, bet, pēc Munka domām, droši vien bija kāds vietējais brīvprātīgais; kāpēc viņš Munku varēja aizvest uz salu tikai pēc diviem pēcpusdienā, joprojām bija mīkla, tomēr Munkam trūka spēka vīrieti izprašņāt. Viņš bija saticis viņu kuģu piestātnē, pajautājis, vai zina, kur atrodas sala, un jaunais vīrietis ar nepaklausīgajiem matiem bija pamājis un norādījis salas virzienā. Tikai piecpadsmit minūtes ar laivu, viņš bija paziņojis.Tā bija Rigmoras vecā māja, tur kādreiz viņa dzīvoja ar dēlu, bet tad dēls esot pārcēlies uz Austrāliju, droši vien sievietes dēļ, un Rigmorai neesot nekas cits atlicis, kā pārvākties uz Hitru, tad viņas māja esot pārdota; cilvēki runā, ka to nopirkusi kāda meiča no Austrumnorvēģijas. Neviens par viņu neko nezina, pāris reižu esot redzēta braucam uz Fillanu, esot smuka, tā ap trīsdesmit, ar gariem, melniem matiem. Un vienmēr saulesbrilles uz acīm. Vai viņš braucot uz turieni? Vai kādā svarīgā lietā? To visu jaunais vīrietis izstāstīja, pārkliedzot dzinēja radīto troksni, taču Holgers Munks, kas pēc sasveicināšanās kuģa piestātnē vairs nebija bildis ne vārda, nekādi nereaģēja. Viņš vienkārši ļāva puisim runāt, kamēr pats ar roku nodrošināja šķiltavām aizvēju un centās aizsmēķēt cigareti, taču arī trešais mēģinājums bija neveiksmīgs.

Laivai pietuvojoties salai, vieglais nelabums, ko bija izraisījusi saruna ar Mikelsonu, sāka izgaist. Viņš atskārta, ka drīz atkal viņu satiks. Viņam pietrūka viņas. Pēdējo reizi viņi tikās pirms gada. Sanatorijā. Vai trakonamā. Vai vienalga, kā tagad sauc šādas iestādes. Viņa uzvedās galīgi sev neraksturīgi; viņam tik tikko izdevās piesaistīt viņas uzmanību. Viņš bija pāris reižu mēģinājis ar viņu sazināties, gan zvanot pa telefonu, gan rakstot e-pastus, taču bez panākumiem; un tajā brīdī, kad viņš ieraudzīja mazo, glīto saliņu savu acu priekšā, viņš saprata, kāpēc tā. Viņa negribēja uzturēt nekādus kontaktus. Viņa gribēja palikt viena.

Motorlaiva piestāja pie maza moliņa, un Munks izkāpa krastā, iespējams, ka ne tik izveicīgi kā viņš būtu spējis pirms desmit gadiem, tomēr viņa fiziskā sagatavotība nepavisam nebija tik slikta, kā varētu domāt pēc cilvēku komentāriem.

“Vai jūs gribētu, lai es pagaidu, vai jūs zvanīsiet, kad būsiet gatavs braukt atpakaļ?” jaunais vīrietis ar nesaķemmētajiem matiem jautāja, neslēpti cerēdams, ka viņu lūgs uzkavēties un viņš varēs iesaistīties notiekošajā. Munkam bija nojausma, ka šeit reti kas atgadījās. “Es piezvanīšu,” Munks kodolīgi noteica, un pielika roku pie pieres armijas stila atvadām.

Viņš pagriezās un paskatījās augšup uz māju. Viņš nogaidīja, līdz laivas dzinēja skaņas nogrimst jūrā viņam aiz muguras. Šī bija skaista vieta. Mīai bija laba gaume, neko pielikt, neko atņemt. Viņa bija izvēlējusies perfektu vietu, lai paslēptos. Pašai sava mazā saliņa tuvu fjorda mutei. Šaura taciņa veda no mola uz nelielu, idilliska izskata baltu mājiņu. Munks gan nebija nekāds speciālists, taču izskatījās, ka ēka celta piecdesmitajos, droši vien sākotnēji iecerēta kā vasarnīca, kas vēlāk pārveidota par māju, kurā var dzīvot cauru gadu. Mīa Krīgere. Būs tik labi atkal satikt viņu.

Viņš atcerējās, kad satika viņu pirmo reizi. Neilgi pēc īpašās vienības izveidošanas viņam piezvanīja viņa kādreizējais kolēģis Magnārs Jitre, kas tagad vadīja Policijas koledžu. Lai gan viņi jau gadiem nebija tikušies, Jitre netērēja laiku tukšai tērzēšanai. “Man liekas, ka esmu tev vienu atradis!” viņš paziņoja tikpat lepni kā mazs bērns, kas atrāda vecākiem savu zīmējumu.

“Sveiks, Magnār, sen neesi dzirdēts. Ko tieši tu esi atradis?”

“Esmu atradis kādu, ko tu meklē. Tev viņa ir jāredz.”

Jitre bija runājis tik ātri, ka Munks daudz detaļu tā arī nebija sadzirdējis, tomēr īsā versija bija šāda: visi Policijas koledžas studenti otrā mācību gada laikā pildīja Kalifornijas Universitātes Psiholoģijas institūta zinātnieku izstrādātu testu. Šajā testā, kura tehnisko nosaukumu Munks bija palaidis garām, studentiem tika parādīta slepkavības upura fotogrāfija kopā ar vēl pāris fotogrāfijām no nozieguma vietas. Skatoties uz fotogrāfijām, studentiem vajadzēja aprakstīt savas brīvās asociācijas un reakciju uz tām, kā arī pastāstīt, ko fotogrāfijās ir pamanījuši; tests vienmēr notika ļoti mierīgā gaisotnē, gluži kā spēle, lai studenti justos brīvi un nenojaustu, ka patiesībā piedalās ļoti svarīgā testā.

“Es tev pat nevaru vairs pateikt, cik reižu esam veikuši šo testu, bet šī ir pirmā reize, kad esam ieguvuši šādu rezultātu. Šī meitene ir unikāla,” Jitre paziņoja, gluži vai plīsdams no aizrautības.

Holgers Munks viņu satika kafejnīcā, neformāla tikšanās ārpus Policijas pārvaldes ēkas. Mīa Krīgere. Viņai bija nedaudz pāri 20, tērpusies baltā džemperī un apspīlētās melnās biksēs, viņas melnie mati bija neprasmīgi apgriezti, un viņai bija visdzidrākās zilās acis, ko Munks jebkad bija redzējis. Viņam meitene iepatikās uzreiz. Tas bija kas netverams, kā viņa kustējās un kā viņa runāja. Kā viņas acis reaģēja uz Munka jautājumiem, it kā viņa zinātu, ka tiek pārbaudīta; tomēr viņas atbildes bija pieklājīgas, tikai acis pa laikam uzzibsnīja, sak, ko tu domā? Ka es esmu muļķe, vai?

Pāris nedēļas vēlāk ar Jitres svētību viņš atbrauca viņai pakaļ uz Policijas koledžu; Jitre bija priecīgs, ka varēja nokārtot visus nepieciešamos dokumentus. Palikt skolā viņai vairs nebija nekādas nepieciešamības. Šī meitene bija jau pilnībā kvalificēta.

Munks pasmaidīja pie sevis un devās mājas virzienā. Mājas durvis bija atstātas pusvirus, taču neizskatījās, ka viņa ir mājās.

“Sveiki? Mīa?”

Viņš pieklauvēja pie durvīm un uzmanīgiem soļiem iegāja priekšnamā. Piepeši viņš atskārta, ka par spīti garajiem kopā nostrādātajiem gadiem un ciešajai draudzībai, viņš nekad nav bijis pie viņas mājās. Viņš sajutās kā iebrucējs un kādu laiku vilcinājās priekšnamā, pirms spēra vēl pāris uzmanīgu soļu dziļāk mājas iekšienē. Viņš pieklauvēja pie vēl vienām vaļējām durvīm un iegāja dzīvojamā istabā. Tā bija ļoti askētiski mēbelēta: galds, vecs dīvāns, pāris virpotu krēslu un vienā stūrī kamīns. Kopumā šī vieta atstāja īpatnēju iespaidu, it kā tās nebūtu mājas, bet gan tikai pagaidu apmešanās vieta; šeit nekur nebija ne fotogrāfiju, ne personīgu mantu.

Ja nu viņš bija kļūdījies? Ja nu viņas šeit nemaz nebija? Ja nu viņa šeit bija apmetusies tikai uz pavisam īsu brīdi un tagad bija pārcēlusies uz jaunu slēptuvi?

“Kukū? Mīa?”

Munks tālāk iegāja virtuvē un atviegloti nopūtās.Tur zem viena no logiem uz virtuves letes atradās kafijas automāts, viens no tiem lielajiem un sarežģītajiem aparātiem, kas vairāk iederējās kafejnīcās nekā virtuvēs. Munka sejā parādījās smaids. Tagad viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka ieradies pareizajā vietā. Mīai Krīgerei nebija daudz trūkumu, tomēr viņa nekādi nevarēja pretoties labai kafijai. Viņš pat vairs nespēja atcerēties visas tās reizes, kad, iedzērusi viņa biroja kafiju, viņa riebumā savilka degunu. “Kā tu vari iedzert šīs samazgas? Vai tev nenāk vēmiens?”

Munks piegāja pie letes un pieskārās spīdīgajam aparātam. Tas bija auksts. Tas jau kādu laiku nebija lietots. Tas gan neko nenozīmēja. Viņa joprojām varēja būt kaut kur tepat. Tomēr viņam uznāca ļoti nelāga sajūta. Viņš nevarēja saprast, kas īsti nebija kārtībā, tomēr nelāgā sajūta neizgaisa. Viņš ļāvās kārdinājumam un sāka vērt vaļā virtuves skapīšus un atvilktnes.

“Mīa? Kur tu esi?”