Kitobni o'qish: «Nāras sauciens»

Mārtinam

“I wanna stand with you on a mountain”¹

PROLOGS

Viņš zināja, ka agri vai vēlu tas atkal uzpeldēs. Ko tādu nebija iespējams noslēpt. Ik vārds bija vedis viņu tuvāk nenosaucamajam un drausmīgajam. Tam, ko viņš tik daudzus gadus bija centies nomākt.

Tagad vairs nebija iespējams aizbēgt. Iedams sparīgā gaitā, viņš juta, ka rīta gaiss piepilda plaušas. Sirds krūtīs dauzījās. Viņš negribēja turp iet, taču tas bija jādara, tāpēc atstāja visu likteņa ziņā. Ja kāds būs mājās, būs jārunā. Ja neviens neatvērs, viņš dosies uz darbu, it kā nekas nebūtu noticis.

Bet durvis pēc klauvējiena atvērās. Viņš iegāja iekšā un, samiedzis acis, centās krēslā kaut ko saskatīt. Taču pretī nestāvēja cilvēks, kuru viņš bija cerējis ieraudzīt. Tas bija kāds cits.

Viņas garie mati ritmiski šūpojās, kad viņš tai sekoja istabā. Galvā šaudījās domas. Nekas nebija tā, kā jābūt. Viss bija nepareizi, tomēr šķita pareizi.

Pēkšņi viņš apklusa. Kaut kas ietriecās saules pinumā ar tādu spēku, ka teikums aprāvās pusvārdā. Viņš paskatījās lejup un redzēja asinis, kas sāka sūkties no brūces, no kuras tikko bija izvilkts nazis. Tad jauns dūriens, jaunas sāpes, asais asmens ķermenī pagriezās.

Viņš zināja, ka tās ir beigas. Šeit viss beigsies, lai gan vēl bija palicis tik daudz ko izdarīt, redzēt un izjust. Vienlaikus notiekošais savā ziņā bija taisnīgs. Viņš nebija pelnījis savu labo dzīvi un visu, ko tā dāvājusi. Īpaši pēc tāda nodarījuma.

Kad sāpes bija notrulinājušas maņas un nazis vairs nekustējās, parādījās ūdens. Laivas šūpošanās. Kad viņu ieskāva aukstā jūra, visas citas sajūtas atkāpās.

Pēdējais, ko viņš atcerējās, bija viņas garie mati. Gari un tumši.

✽

– Pagājuši jau trīs mēneši! Kāpēc neesat viņu atraduši?

Patriks Hedstrēms uzlūkoja pretimsēdošo sievieti. Ar katru tikšanās reizi viņa izskatījās arvien vairāk sagurusi. Viņa nāca uz Tanumshedes policijas iecirkni reizi nedēļā. Katru trešdienu. Tas turpinājās kopš novembra sākuma, kad pazuda viņas vīrs.

– Mēs darām visu, ko varam, Sīa. Tu taču zini.

Nebilzdama ne vārda, viņa palocīja galvu. Klēpī kopā saņemtās rokas drebēja. Kad viņa paskatījās augšup, acīs sariesās asaras. Patriks to redzēja ne pirmoreiz.

– Viņš neatgriezīsies, vai ne?

Tagad balss drebēja tāpat kā rokas, un Patriks iekšēji cīnījās ar vēlēšanos apiet apkārt galdam un mierinoši apskaut trauslo sievieti. Pretēji instinktīvajai vēlmei aizsargāt, viņš tomēr saglabāja vēsu profesionalitāti un apsvēra atbildi. Beidzot dziļi ieelpoja un teica:

– Nē, domāju, ka ne.

Viņa vairs neko nejautāja, bet Patriks redzēja, ka šie vārdi tikai apstiprina to, ko Sīa Šelnere jau pati zināja. Viņas vīrs neatgriezīsies. Trešajā novembrī Magnuss bija pusseptiņos piecēlies, nomazgājies dušā, apģērbies, vispirms pamājis ardievas abiem bērniem, tad sievai, kas devās dienas gaitās. Īsi pēc pulksten astoņiem Magnuss bija redzēts izejam no mājas uz darbu “Tanumas logos”. Un neviens nezināja, kur viņš pēc tam palicis. Viņš tā arī neieradās pie kolēģa, kurš parasti veda uz darbu. Magnuss Šelners bija pazudis kaut kur starp savām mājām netālu no stadiona un kolēģa māju blakus Fjelbakas minigolfa laukumam.

Policija bija izpētījusi katru viņa dzīves sīkumu. Viņu izsludināja meklēšanā, un policija iztaujāja vairāk nekā piecdesmit cilvēku, ieskaitot kolēģus, ģimenes locekļus un draugus. Viņi bija meklējuši parādus, kuru dēļ viņš varētu būt spiests bēgt, un slepenas mīļākās. Tika pārbaudīta varbūtība, ka viņš piesavinājies darba devēja naudu, – viss, kas varētu izskaidrot, kāpēc cienījams, četrdesmit gadus vecs vīrietis, kuram ir sieva un divi bērni pusaudži, pēkšņi varētu iziet no mājām un pazust. Taču policijai nebija neviena pavediena. Nekas neliecināja, ka viņš būtu aizceļojis uz ārzemēm, arī no pāra kopīgā rēķina bankā nebija izņemta nauda. Magnuss Šelners vienkārši bija izkūpējis gaisā.

Pavadījis Sīu līdz izejai, Patriks piesardzīgi pieklauvēja pie Paulas Moralesas durvīm. – Ienāc, – viņa uzreiz atsaucās. Viņš iegāja kabinetā un aiztaisīja durvis.

– Atkal Šelnera sieva?

– Jā, – Patriks nopūzdamies apsēdās apmeklētāju krēslā. Viņš saslēja kājas uz galda, bet, pamanījis Paulas nikno skatienu, aši nocēla.

– Domā, ka viņš ir miris?

– Baidos, ka tā, – Patriks atbildēja. Viņš pirmoreiz skaļi izteica jau uzreiz pēc Magnusa pazušanas radušās aizdomas. – Esam visu pārbaudījuši, un viņam nebija neviena parastā iemesla, lai pazustu. Šķiet, ka vienu dienu izgājis no mājas un… viss.

– Bet līķis nav atrasts.

– Nē, līķa nav, – Patriks piekrita. – Un kur lai mēs meklējam? Nevaram pārmeklēt visu jūru vai pārķemmēt visus Fjelbakas apkārtnes mežus. Atliek sēdēt rokas klēpī salikušiem un cerēt, ka kāds atradīs. Dzīvu vai mirušu. Jo man nav ne jausmas, ko vēl varētu darīt. Un es nezinu, ko teikt, kad Sīa katru nedēļu ierodas, cerēdama, ka izmeklēšana būs pavirzījusies uz priekšu.

– Tā viņa piedalās situācijas risināšanā. Viņai šķiet, ka kaut ko dara, nevis tikai sēž mājās un gaida jaunumus. Mani tas padarītu traku. – Paula paskatījās uz fotogrāfiju, ko turēja blakus datoram.

– Es saprotu, – Patriks teica. – Tomēr vieglāk nekļūst.

– Protams, nē.

Brīdi šaurajā kabinetā valdīja klusums. Beidzot Patriks piecēlās kājās. – Atliek vien cerēt, ka viņš atradīsies. Tā vai citādi.

– Šķiet, tev taisnība, – Paula sacīja, bet viņa bija tikpat nomākta kā Patriks.

✽

– Resnīte.

– No tādas dzirdu! – Anna, skatīdamās spogulī, norādīja uz Ērikas vēderu.

Ērika Falka pagriezās profilā, tāpat kā Anna, un viņai bija vien jāpiekrīt. Augstā debess, viņa bija milzīga. Gigantisks vēders, kuram tikai skata pēc pielipināta mazmazītiņa Ērika. Un tieši tā viņa arī jutās. Iznēsājot Maju, ķermenis bija apbrīnojami lokans, bet šoreiz vēderā bija divi bērni.

– Es tevi nemaz neapskaužu, – jaunākās māsas nežēlīgajā atklātībā teica Anna.

– Milzīgs paldies, – Ērika atbildēja, iedunkādama viņu ar savu vēderu. Anna atbildēja ar tādu pašu dunku, un abas gandrīz zaudēja līdzsvaru. Brīdi viņas plivināja rokas, cenzdamās noturēties kājās, bet tad sāka tik nevaldāmi smieties, ka vajadzēja vien apsēsties uz grīdas.

– Smieklīgi! – slaucīdama acis, teica Ērika. – Nevienam nevajadzētu tā izskatīties. Kā Barbapapa un tā vīra no Monthy Python skeča krustojums, kas eksplodē, apēdis piparmētru kūciņu.

– Esmu bezgala pateicīga, ka tev būs dvīņi. Blakus tev es izskatos kā slaida nimfa.

– Nav par ko, – Ērika atbildēja, cenzdamās pieslieties kājās, taču nekas nesanāca.

– Pagaidi, es palīdzēšu, – Anna teica, taču arī zaudēja nevienlīdzīgajā cīņā ar zemes pievilkšanas spēku un atkal piezemējās uz pēcpuses. Māsas saskatījās, abām prātā bija viena doma, un abas vienā balsī iebļāvās: – Dan!

– Kas noticis? – no pirmā stāva atskanēja balss.

– Mēs nevaram piecelties! – Anna kliedza.

– Ko tu teici?

Viņas dzirdēja, ka viņš tuvojas guļamistabai.

– Ko jūs darāt? – Dans uzjautrināts vaicāja, ieraudzījis, ka viņa līgava Anna un viņas māsa sēž uz grīdas lielā spoguļa priekšā.

– Mēs nevaram piecelties, – Ērika teica, sakopojusi pēdējās pašcieņas paliekas, un pastiepa roku.

– Pagaidiet, aiziešu pēc autokrāvēja, – Dans paziņoja, izlikdamies, ka dodas prom.

– Izbeidz, – Ērika teica, bet Anna smējās tik sirsnīgi, ka vajadzēja apgulties.

– Labi, pamēģināšu. – Dans satvēra Ēriku aiz rokas un sāka vilkt. – Grrrr! – viņš stenēja.

– Iztiksim bez skaņu efektiem, – Ērika nokomandēja, kamēr viņš lēnām uzdabūja līgavas māsu kājās.

– Sasodīts, cik tu esi milzīga, – Dans iesaucās, un Ērika iedunkāja viņa roku.

– Tu to esi teicis vismaz simt reižu un neesi vienīgais. Tāpēc neblenz uz mani un pievērsies labāk pats savai tusnītei.

– Jā, labi. – Dans uzvilka kājās Annu un cieši noskūpstīja viņu uz lūpām.

– Atrodiet atsevišķu istabu, ja gribat to darīt, – Ērika iebikstīja Danam sānā.

– Šī ir mūsu istaba, – Dans teica un vēlreiz noskūpstīja Annu. – Labi. Tad pievērsīsimies mana nāciena iemeslam, – Ērika sacīja, pieiedama pie māsas skapja.

– Nesaprotu, kāpēc tu domā, ka varēšu palīdzēt, – Anna teica, tuntuļodama pakaļ Ērikai. – Šaubos, vai man ir kas tāds, kas varētu tev derēt.

– Un ko tad lai es tagad daru? – Ērika bīdīja drēbes uz pakaramajiem. – Šovakar ir Kristiana grāmatas atvēršanas svētki, un vienīgais, ko spēju dabūt mugurā, ir Majas vigvams.

– Labi, kaut ko izdomāsim. Šīs pašas bikses būs gana labas, un man ir blūze, kas tev varētu derēt. Man tā tāpat ir par lielu.

Anna izņēma no skapja izšūtu lavandas krāsas tuniku. Ērika novilka T kreklu un ar Annas palīdzību pārvilka tuniku pār galvu. Lai pārstīvētu to pāri vēderam, vajadzēja tādu pašu piepūli kā piebāžot Ziemassvētku desu, tomēr galu galā tas izdevās. Tad Ērika pagriezās pret spoguli un kritiski sevi nopētīja.

– Tu izskaties fantastiski, – Anna teica, bet Ērika tikai noņurdēja par atbildi. Ar pašreizējo figūru “fantastisks” izskats šķita nesasniedzami tāls, taču viņa vismaz izskatījās pieklājīgi, it kā būtu centusies.

– Var iztikt, – Ērika teica. Viņa mēģināja novilkt tuniku saviem spēkiem, taču bija spiesta padoties un ļauties, lai Anna palīdz.

– Kur notiek svinības? – Anna vaicāja, nogludinādama tuniku un atlikdama atpakaļ uz pakaramā.

– Viesnīcā Grand.

– Jauki, ka izdevniecība rīko atvēršanas svētkus debitantam, – Anna sacīja, iedama uz kāpnēm.

– Apgāds ir sajūsmā. Neticami labi priekšpasūtījumu rādītāji pirmajam romānam, tāpēc viņi ar lielāko prieku rīko balli. Un, spriežot pēc izdevējas vārdiem, šķiet, ka arī presē atbalsta netrūkst.

– Un ko tu pati domā par grāmatu? Pieņemu, ka tev patīk, citādi nebūtu ieteikusi savai izdevējai. Bet vai tā tiešām ir tik laba?

– Tā… – Ērika prātoja, ko atbildēt, piesardzīgi kāpdama lejā pa trepēm pakaļ māsai. – Tā ir maģiska. Drūma un skaista, satraucoša un spēcīga, un… jā, vārds “maģiska” to raksturo vislabāk.

– Kristians noteikti ir septītajās debesīs.

– Jā, droši vien, – Ērikas balsī skanēja šaubas. Abas iegāja virtuvē. Labi pārzinādama telpas iekārtojumu, Ērika taisnā ceļā gāja pie kafijas automāta. – Taču viņš šķiet… – Viņa apklusa, lai varētu saskaitīt, cik karotīšu kafijas iebērusi filtrā. – Viņš bija ekstāzē, kad grāmatu apstiprināja izdošanai, bet man radās iespaids, ka pats rakstīšanas process viņā kaut ko uzjundījis. Grūti teikt, jo es viņu pārāk labi nepazīstu. Pat nezinu, kāpēc lūdza man padomu, taču es ar prieku palīdzēju. Un man ir liela pieredze manuskriptu rediģēšanā, lai gan pati romānus nerakstu. Sākumā viss gāja gludi, un Kristians labprāt pieņēma manus ieteikumus. Bet pie beigām reizēm ierāvās sevī, kad es gribēju apspriest dažas lietas. Nespēju to izskaidrot. Bet viņš ir mazliet ekscentrisks. Varbūt tā arī ir atbilde.

– Tad viņš ir atradis īsto profesiju, – Anna nopietni teica.

Ērika pagriezās pret viņu. – Tātad es esmu ne tikai resna, bet arī ekscentriska?

– Un aizmāršīga. – Anna pamāja ar galvu uz kafijas automātu, ko Ērika tikko bija ieslēgusi. – Nenāktu par ļaunu ieliet ūdeni.

Kafijas automāts piekrītoši nošņācās, un, uzmetusi māsai bargu skatienu, Ērika to izslēdza.

✽

Gandrīz automātiskā režīmā viņa apdarīja parasto mājas soli. Noskalojusi šķīvjus un galda piederumus, salika tos trauku mazgājamajā mašīnā. Ar roku iztīrīja ēdiena paliekas no izlietnes sietiņa un izberza izlietni ar trauku birsti un ziepēm. Tad samitrināja trauklupatu, izgrieza un noslaucīja virtuves galdu, lai uz tā nepaliktu vairs neviena drupača vai lipīgs traips.

– Mamma, vai drīkstu aiziet pie Sandras? – ienākusi virtuvē, prasīja Ēlina. Piecpadsmit gadus vecās pusaudzes kareivīgā sejas izteiksme liecināja, ka viņa jau ir gatava uzklausīt noraidošu atbildi.

– Tu zini, ka nedrīksti. Šovakar atnāks tēta vecāki.

– Bet viņi tik bieži nāk šurp. Kāpēc man vienmēr jābūt mājās? – Ēlinas balss kļuva skaļāka, ieskanējās činkstošais tonis, kuru Sīa neieredzēja.

– Viņi nāk pie jums ar Ludvigu. Tu zini, ka viņi būs sarūgtināti, ja tevis nebūs mājās.

– Bet tas ir tik garlaicīgi! Vecmamma vienmēr sāk raudāt, un vectēvs viņu mierina. Es gribu aiziet pie Sandras. Tur būs visi mani draugi.

– Nepārspīlē, – Sīa sacīja, izskalodama un pakārdama uz krāna trauklupatu. – Šaubos, vai tur būs “visi”. Aiziesi pie Sandras citu vakaru, kad vecmamma un vectēvs nebrauks ciemos.

– Tētis būtu palaidis.

Sīai aizsitās elpa. Viņa to nespēja. Nespēja tikt galā ar dusmām un nepakļaušanos. Magnuss būtu zinājis, ko darīt. Viņš būtu ticis galā ar Ēlinu. Bet viņa to nespēja. Viena nespēja.

– Tēta šeit nav.

– Un kur viņš ir? – Ēlina iebrēcās, asarām plūstot. – Kur viņš palika? Droši vien tu viņam apniki ar savu mūžīgo piesiešanos.

Tu… tu… nolādētā ragana!

Sīas galvā iestājās pilnīgs klusums. It kā būtu pazudušas visas skaņas, un viss apkārt būtu pārvērties pelēkā miglā.

– Viņš ir miris. – Šķita, ka balss skan no citurienes, it kā runātu svešiniece.

Ēlina blenza uz viņu.

– Viņš ir miris, – Sīa atkārtoja. Viņa jutās dīvaini mierīga, it kā būtu pacēlusies gaisā virs sevis un meitas un novērotu šo ainu.

– Tu melo, – Ēlina teica, meitenes krūtis cilājās, it kā viņa būtu noskrējusi vairākus kilometrus.

– Es nemeloju. Tā domā policija. Un es zinu, ka tā ir taisnība. – Izdzirdējusi šos vārdus no savas mutes, viņa saprata, cik tie ir patiesi. Viņa bija atteikusies tam ticēt, tvērusies pie vājās cerības.

Bet patiesība bija tāda, ka Magnuss ir miris.

– Kā tu zini? Kā policija var zināt?

– Viņš nebūtu mūs pametis.

Ēlina purināja galvu, it kā negribēdama, lai šī doma iesakņojas. Bet Sīa redzēja, ka meita arī to saprot. Magnuss nebūtu vienkārši aizgājis, pamezdams viņus.

Viņa paspēra dažus soļus pāri virtuvei un apskāva meitu. Ēlina saspringa, bet tad atslāba un ļāvās apskāvienam kā mazs bērns. Sīa glāstīja Ēlinas matus, un meitene šņukstēja arvien stiprāk.

– Kuš, kuš, – Sīa čukstēja, juzdama spēku pieplūdumu, kamēr meita ļāvās bēdām. – Tu drīksti šovakar iet pie Sandras. Es paskaidrošu vecmammai un vectēvam.

Kristians Tīdels skatījās spogulī. Reizēm viņš nesaprata, kā izturēties pret savu izskatu. Viņam bija četrdesmit gadu. Gadi kaut kā bija paskrējuši, un tagad viņš skatījās uz vīrieti, kurš bija ne tikai pieaudzis, bet kuram pat bija sākuši sirmot deniņi.

– Tu izskaties tik cienīgs.

Kristians salēcās, kad aiz muguras parādījās Sanna un aplika viņam rokas ap vidukli.

– Tu mani nobiedēji. Nepielavies tā. – Viņš atbrīvojās no apskāviena un pirms aizgriešanās pamanīja spoguļa atspulgā viņas vilšanos.

– Piedod. – Viņa apsēdās uz gultas.

– Tu arī izskaties jauki, – viņš teica un jutās vēl vainīgāks, redzot, kā viņai iemirdzas acis par šo komplimentu. Taču viņš juta arī aizkaitinājumu. Viņam riebās, ka viņa izturas kā kucēns, kurš luncina asti, tiklīdz saimnieks tam izrāda kaut mazāko uzmanību. Sieva bija desmit gadus jaunāka par Kristianu, bet reizēm šķita, ka viņiem ir vismaz divdesmit gadu starpība.

– Vai palīdzēsi man sasiet kaklasaiti? – Viņš piegāja pie Sannas, kura piecēlās un prasmīgi to sasēja. Viņai izdevās jau ar pirmo reizi, un viņa atkāpās, lai novērtētu savu darbu.

– Tev šovakar būs milzu panākumi.

– Mmm… – viņš novilka, galvenokārt tāpēc, ka nezināja, kādu atbildi viņa sagaida.

– Mamma! Nilss man iesita! – Melkers iebrāzās istabā, it kā viņu vajātu vilku bars. Meklēdams glābiņu, viņš ar lipīgajiem pirksteļiem iekrampējās pirmajā, kam tika klāt, – Kristiana kājās.

– Nolādēts! – Kristians strupi nokratīja piecgadīgo dēlu, bet bija jau par vēlu. Uz abām bikšu starām ceļu augstumā rēgojās koši kečupa traipi. Viņš pūlējās saglabāt savaldīšanos – pēdējā laikā tas izdevās arvien grūtāk.

– Vai tu varētu savaldīt bērnus? – viņš uzšņāca un demonstratīvi sāka atpogāt uzvalka bikses, lai pārģērbtu citas.

– To noteikti varēs iztīrīt, – Sanna teica, sagrābdama Melkeru, kurš ar saviem lipīgajiem pirkstiem jau tēmēja uz gultu.

– Kā tu to iedomājies, ja man jau pēc stundas jābūt tur? Būs jāpārģērbjas.

– Bet es varētu… – izklausījās, ka Sanna tūlīt sāks raudāt.

– Pieskati labāk bērnus.

Sanna sarāvās pie katra vārda, it kā tās būtu pļaukas. Neko neteikdama, viņa paņēma Melkeru pie rokas un steidzīgi izveda no istabas.

Kad sieva bija aizgājusi, Kristians smagi apsēdās uz gultas. Viņš skatījās uz sevi spogulī. Vīrietis ar cieši sakniebtām lūpām. Ģērbies uzvalka žaketē, kreklā, kaklasaitē un apakšbiksēs. Sagumis, it kā visas pasaules nelaimes būtu uzgūlušas viņa pleciem. Viņš centās izslieties un izriest krūtis. Uzreiz izskatījās labāk.

Šis bija viņa vakars. Un neviens viņam to neatņems.

– Vai ir kādi jaunumi? – Gesta Flīgars jautāja, stiepdams pretī tikko policijas iecirkņa šaurajā virtuvītē ienākušajam Patrikam kafijkannu.

Patriks pamāja ar galvu, ka labprāt iedzertu kafiju, un atslīga krēslā pie galda. Izdzirdējis, ka policistiem ir pārtraukums, telpā ierikšoja suns Ernsts un nogūlās pagaldē cerībā, ka viņam arī atlēks kāds kumoss.

– Lūdzu. – Gesta nolika Patrikam priekšā krūzi melnas kafijas un apsēdās pretī.

– Tu šodien izskaties tāds pabāls, – Gesta teica, nopētīdams jaunāko kolēģi.

Patriks paraustīja plecus. – Esmu tikai mazliet noguris. Maja slikti guļ un tāpēc ir kašķīga. Bet Ērika ir pilnīgi pārmocījusies. Nav nekāds brīnums. Tāpēc mājās nav gluži paradīze.

– Un kļūs tikai sliktāk, – Gesta sacīja.

Patriks iesmējās. – Oho, cik uzmundrinoši. Bet tev taisnība, droši vien tā būs.

– Tātad neesi uzzinājis neko jaunu par Magnusu Šelneru? – Gesta neuzkrītoši pabāza zem galda cepumu, un Ernsts priecīgi uzsita ar asti Patrikam pa kājām.

– Nē, pilnīgi neko, – Patriks atbildēja, iemalkodams kafiju.

– Redzēju, ka atkal bija atnākusi Sīa.

– Jā, tas viņai ir kā uzmācīgs rituāls, bet droši vien par to nav jābrīnās. Ko lai sieviete dara, ja viņas vīrs pēkšņi pazūd?

– Varbūt vajadzētu vēl iztaujāt cilvēkus, – Gesta ieminējās, slepus pabāzdams zem galda vēl vienu cepumu Ernstam.

– Kas tev padomā? – Patriks dzirdēja aizkaitinājumu savā balsī. – Mēs jau izjautājām gan viņa ģimeni, gan draugus. Esam apstaigājuši visus kaimiņus, izlīmējuši paziņojumus un aicinājuši sniegt ziņas ar vietējās avīzes starpniecību. Ko vēl mēs varam darīt?

– Tu nemēdz tik viegli padoties.

– Ja tev ir kādi priekšlikumi, labprāt tos uzklausīšu. – Patriks acumirklī nožēloja savu šerpo toni, lai gan izskatījās, ka Gesta nav apvainojies. – Briesmīgi cerēt, ka vīrietis atradīsies miris, – viņš piebilda jau mierīgākā balsī. – Taču esmu pārliecināts, ka tikai tad mums izdosies noskaidrot, kas ar viņu noticis. Esmu gatavs saderēt, ka viņš nepazuda labprātīgi, un, ja mums būtu līķis, tad būtu arī vismaz kāds pavediens.

– Šķiet, tev taisnība. Briesmīgi iedomāties, ka viņa ķermenis kaut kur izpeldēs krastā vai tiks atrasts mežā. Bet man ir tāda pati nojauta. Un tas noteikti ir šausmīgi…

– Tu domā – neziņa? – Patriks teica, izkustinādams pēdas, kas bija sakarsušas zem lielā suņa svara.

– Iedomājies, kā ir tad, kad nezini, kur palicis mīļotais cilvēks. Tāpat jūtas vecāki, kad pazūd viņu bērns. Amerikāņiem ir vesela interneta vietne, kas veltīta pazudušiem bērniem. Lapu lapām pazudušu bērnu fotogrāfijas. Varu teikt tikai vienu – lai Dievs apžēlojas.

– Mani kaut kas tāds nogalinātu, – Patriks sacīja. Viņš iztēlojās savu kā ūdenszāli kustīgo meitu. Doma, ka viņu varētu atņemt, šķita nepanesama.

– Par ko, ellē, jūs te runājat? Tāda gaisotne kā bērēs, – drūmo noskaņu izjauca Annikas priecīgā balss, piebiedrojoties kolēģiem pie galda. Viņai uz pēdām sekoja iecirkņa visjaunākais policists Mārtins Molins, kuru bija pievilinājušas no virtuves skanošās balsis un kafijas aromāts. Viņš tagad strādāja pusslodzi, jo bija bērna kopšanas atvaļinājumā, un izmantoja katru iespēju pasēdēt ar kolēģiem un piedalīties pieaugušo sarunās.

– Mēs spriedām par Magnusu Šelneru, – Patriks atbildēja tādā balsī, kas liecināja, ka šī saruna ir galā. Lai būtu pavisam drošs, ka pārējie sapratuši, viņš mainīja tematu.

– Kā tev iet ar tavu meitenīti?

– Mjā, mēs vakar saņēmām jaunas fotogrāfijas, – Annika teica, izņemdama no tunikas kabatas attēlus.

– Paskat, cik liela jau izaugusi. – Viņa nolika bildes uz galda, un Patriks un Gesta tās apskatīja. Mārtins jau bija informēts no rīta, tiklīdz ieradās darbā.

– Ak, cik viņa ir skaista, – Patriks sacīja.

Annika piekrītoši māja ar galvu. – Viņai tagad ir desmit mēneši.

– Kad jūs abi varēsiet braukt viņai pakaļ? – Gesta ar patiesu interesi jautāja. Viņš lieliski apzinājās savu lomu Annikas un Lennarta pārliecināšanā par labu bērna adopcijai.Tāpēc viņam bija mazliet privātīpašnieciska interese par fotogrāfijās redzamo meitenīti.

– Mēs saņemam pretrunīgus signālus, – Annika atzinās. Viņa salasīja fotogrāfijas un rūpīgi noglabāja kabatā. – Bet es domāju, ka tas notiks pēc pāris mēnešiem.

– Tev tas noteikti šķiet ļoti ilgi. – Patriks piecēlās un ielika savu krūzi trauku mazgājamajā mašīnā.

– Jā, tā ir. Bet tajā pašā laikā… Vismaz process ir sācies. Un mēs zinām, ka viņa būs mūsu.

– Jā, tā būs, – Gesta sacīja. Impulsa vadīts, viņš uzlika plaukstu uz Annikas rokas, bet tad uzreiz atrāva. – Labi, atpakaļ pie darba. Nav laika te sēdēt un pļāpāt, – viņš samulsis noburkšķēja, celdamies kājās. Kolēģi izbrīnīti skatījās, kā viņš sakumpis izklumzā no virtuves.

– Kristian! – Pēc parfīma dvakojošā izdevniecības direktore steidzās pretī, lai viņu apskautu.

Kristians aizturēja elpu, lai nebūtu jāieelpo šķebinošā smarža.

Smalkums nebija Gabijas fon Rozenas izteiktākā īpašība. Gabiju raksturoja pārmērības: pārāk kupli mati, pārāk biezs grims, par daudz parfīma, un viss kopā veidoja stilu, ko, maigi izsakoties, varēja saukt par šokējošu. Par godu šāvakara svarīgajam notikumam viņa bija ģērbusies uzkrītošā rozā kostīmā ar zaļu auduma rozi pie atloka un balansēja uz bīstami augstiem nagliņpapēžiem. Bet, par spīti mazliet komiskajam izskatam, būdama vispopulārākās Zviedrijas jaunās izdevniecības vadītāja, viņa bija spēks, ar kuru nevarēja nerēķināties. Gabijai bija vairāk nekā trīsdesmit gadu pieredze šajā jomā un intelekts, kas asuma ziņā varēja mēroties vienīgi ar viņas mēli. Tie, kas viņu kā konkurenti novērtēja par zemu, otrreiz vairs tādu kļūdu nepieļāva.

– Tas būs varen jautri! – Gabija turēja Kristianu rokas attālumā un veltīja viņam starojošu skatienu.

Kristians, joprojām nespēdams paelpot parfīma mākonī, varēja vienīgi māt ar galvu.

– Lāšs Ēriks un Ulla Lēna no viesnīcas bija vienkārši fantastiski, – viņa turpināja. – Cik burvīgi cilvēki! Un bufetes galds izskatās brīnišķīgi. Perfekta vieta, kur atvērt tavu spožo grāmatu. Nu, kāda ir sajūta?

Kristianam beidzot izdevās izrauties, un viņš paspēra soli atpakaļ. – Jāatzīst, ka mazliet nereāla. Tik ilgi strādāju pie šī romāna, un tagad… te nu tas ir. – Viņš uzmeta skatienu grāmatu kaudzēm uz galda pie izejas. Uz katra eksemplāra muguriņas viņš varēja salasīt savu vārdu un nosaukumu “Nāra”. Viņš juta, ka kuņģis apmet kūleni. Tas tiešām notika.

– Lūk, ko mēs esam iecerējuši, – Gabija teica, vilkdama viņu aiz piedurknes līdzi. Kristians nepretodamies sekoja. – Sākumā būs tikšanās ar žurnālistiem, kas jau sapulcējušies, lai viņiem ir iespēja klusi un mierīgi aprunāties ar tevi. Mēs esam ļoti apmierināti ar mediju atsaucību. Žurnālisti no Göteborgs Posten, Göteborgs Tidningen, Bohusläningen un Strömstads Tidning – visi ir ieradušies. Nav neviena no nacionālajām avīzēm, bet tas nekas, ņemot vērā šodienas jūsmīgo recenziju Svenska Dagbladet.

– Recenzija? – Kristians pārjautāja pa ceļam uz nelielu paaugstinājumu blakus skatuvei, kur notiks saruna ar presi.

– Vēlāk izstāstīšu, – Gabija sacīja, iestumdama viņu pie sienas noliktā krēslā.

Viņš mēģināja atgūt kontroli pār situāciju, bet jutās it kā būtu ierauts veļas žāvētājā bez cerībām uz glābiņu. Redzot, ka Gabija jau attālinās, pamezdama viņu vienu, šī sajūta pieņēmās spēkā. Palīgi skraidīja apkārt un klāja galdus. Neviens nepievērsa viņam uzmanību. Kristians atļāvās uz brīdi aizvērt acis. Viņš domāja par savu grāmatu “Nāra” un daudzajām pie datora pavadītajām stundām.

Simtiem, tūkstošiem stundu. Viņš domāja par viņu, par Nāru.

– Kristians Tīdels?

Balss izrāva no pārdomām, un viņš pacēla skatienu. Vīrietis, kas stāvēja viņa priekšā, bija pastiepis sveicienam plaukstu un izskatījās, ka gaida viņa reakciju. Tāpēc viņš piecēlās kājās un sarokojās.

– Birgers Jānsons, Strömstads Tidning. – Vīrietis nolika uz grīdas lielu kameras somu.

– Ā, mjā, lūdzu. Lūdzu, sēdieties, – Kristians aicināja, nezinādams, kā uzvesties. Viņš ar skatienu meklēja Gabiju, bet manīja tikai viņas spilgti rozā kostīmu plivināmies kaut kur pie ieejas.

– Jūsu grāmatai nudien ir milzīga publicitāte, – Jānsons teica, skatīdamies apkārt.

– Jā, tā šķiet, – Kristians sacīja. Tad abi vīrieši apklusa un nervozi saknosījās.

– Varbūt sāksim? Vai arī jāgaida pārējie?

Kristians neizpratnē skatījās uz žurnālistu. Kā lai viņš zina? Viņš nekad agrāk neko tādu nebija darījis. Bet izskatījās, ka Jānsons visu uztver vienā mierā, jo nolika uz galda un ieslēdza diktofonu.

– Tātad, – viņš teica, pievērsdams Kristianam caururbjošu skatienu. – Šis ir jūsu pirmais romāns, pareizi?

Kristians prātoja, vai viņam jāsaka vēl kas, ne tikai jāapstiprina šis apgalvojums. – Jā, tā ir, – viņš nokrekšķinājies atbildēja.

– Man ļoti patika, – Jānsons sacīja skarbā tonī, lai tas neizklausītos pēc komplimenta.

– Paldies, – Kristians atbildēja.

– Ko jūs gribējāt ar šo romānu teikt? – Jānsons pārbaudīja diktofona kaseti, vai viss tiek kā nākas ierakstīts.

– Ko es ar to gribēju teikt? Nudien nezinu. Tas ir romāns, stāsts, par kuru domāju un kas prasījās laukā.

– Sasodīti nomācošs stāsts. Varētu pat teikt – drūms, – Jānsons teica, pētīdams Kristianu, it kā censtos ielūkoties viņa dvēseles dziļākajos kaktos. – Vai tas ir jūsu viedoklis par sabiedrību?

– Es nezinu, vai tas ir mans viedoklis par sabiedrību, ko centos paust ar grāmatas starpniecību, – Kristians atbildēja, izmisīgi meklēdams kādu gudru domu. Viņš nekad agrāk nebija domājis par savu rakstīšanu šādās kategorijās. Šis stāsts bija dzīvojis kopā ar viņu tik ilgi, bijis viņa galvā, un beidzot viņš bija jutis vajadzību izlikt to uz papīra. Bet vai tam bija kāds sakars ar viņa uzskatiem par sabiedrību? Šāda doma nebija ienākusi prātā.

Beidzot Gabija ieradās viņu glābt, atvezdama vēl citus žurnālistus, un Jānsons izslēdza diktofonu, kamēr visi sasveicinājās un sasēdās ap galdu. Tas aizņēma vairākas minūtes, un Kristians izmantoja šo brīdi, lai sakopotu domas.

Pēc tam Gabija pievērsa visu uzmanību sev.

– Laipni lūdzu uz sarunu, kas veltīta jaunai superzvaigznei pie literatūras debesīm – Kristianam Tīdelam. Mēs visi izdevniecībā ārkārtīgi lepojamies, ka varējām izdot viņa pirmo romānu “Nāra”. Mēs domājam, ka tas iezīmē garas un brīnišķīgas rakstnieka karjeras sākumu. Kristians vēl nav redzējis nevienu atsauksmi. Tāpēc es ar lielu prieku varu tev, Kristian, teikt, ka šodien Svenska Dagbladet, Dagens Nyheter un Arbetarbladet publicētas fantastiskas recenzijas.

Ļaujiet man nolasīt dažus citātus.

Viņa uzlika lasāmās brilles un pasniedzās pēc papīru kaudzītes, kas gulēja priekšā uz galda. Atsevišķas frāzes uz baltajām lapām bija iekrāsotas ar rozā flomāsteru.

– “Lingvistiski virtuozs sniegums, kas attēlo vienkāršo cilvēku nožēlojamo stāvokli, nezaudējot kopainu.” Tā raksta Svenska Dagbladet, – Gabija ar galvas mājienu paskaidroja Kristianam. Tad viņa pievērsās nākamajai atsauksmei. – “Patīkami un sāpīgi lasīt Kristiana Tīdela grāmatu, jo viņa lakoniskā proza izgaismo sabiedrības viltus solījumus par drošību un demokrātiju. Viņa vārdi griežas kā nazis miesā, muskuļos un sirdsapziņā, un tāpēc es drudžaini turpināju lasīt un kā faķīrs meklēt arvien jaunas mokošas, bet brīnišķīgi attīrošas sāpes.” Tā raksta Dagens Nyheter, – Gabija teica, noņemdama brilles un pasniegdama atsauksmju kaudzīti Kristianam.

Neticēdams savām ausīm, viņš paņēma recenzijas. Viņš bija dzirdējis vārdus, un uzslavas bija patīkamas, bet, godīgi sakot, nesaprata, par ko šie kritiķi runā. Kristians tikai bija uzrakstījis par viņu, izstāstījis viņas stāstu. Atbrīvojis vārdus un visu pārējo, kas saistīts ar viņu, lavīnā, kura reizēm bija izsūkusi pēdējos spēkus. Viņa mērķis nebija pateikt kaut ko par sabiedrību.Viņš gribēja tikai pateikt kaut ko par viņu. Taču viņš norija iebildumus. Neviens tāpat nesaprastu, un varbūt labāk atstāt visu, kā ir. Viņš nemūžam nespētu paskaidrot.

– Cik brīnišķīgi, – Kristians teica, dzirdēdams, ka vārdi bezjēdzīgi atraujas no lūpām.

Sekoja vēl vairāk jautājumu. Vēl vairāk slavinošu vārdu un komentāru par grāmatu. Un viņš saprata, ka nespēj jēdzīgi atbildēt ne uz vienu jautājumu. Kā lai apraksta to, kas bija piepildījis vissīkākos viņa dzīves kaktiņus? To, kas nebija tikai stāsts, kas bija arī izdzīvošana. Sāpes. Viņš darīja, ko spēja, centās runāt skaidri un apdomīgi. Acīmredzot izdevās, jo Gabija visu laiku atzinīgi māja ar galvu.

Kad intervijas beidzot bija galā, Kristians gribēja vienīgi iet mājās. Viņš jutās pilnīgi iztukšots. Taču bija spiests uzkavēties skaistajā Grand Hotel ēdamzālē. Viņš dziļi ievilka elpu un gatavojās sagaidīt viesus, kas jau nāca iekšā. Viņš smaidīja, bet šis smaids prasīja lielāku piepūli, nekā vispār kāds varētu iedomāties.

– Vai tu šovakar varētu palikt skaidrā? – Ēriks Linds klusām uzšņāca sievai, lai pārējie, kas gaidīja rindā uz ieiešanu svinību zālē, nedzirdētu.

– Vai tu šovakar varētu pievaldīt rokas? – Luīse atbildēja, nemaz nepūlēdamās čukstēt.

– Nesaprotu, par ko tu runā, – Ēriks atteica. – Un, lūdzu, runā klusāk.

Luīse salti nopētīja vīru. Viņš bija elegants vīrietis, to nu nevarēja noliegt. Un reiz, sensenos laikos, tas viņai bija šķitis pievilcīgi. Viņi iepazinās universitātē, un daudzas meitenes skatījās uz Luīsi ar skaudību, jo viņai bija izdevies nocopēt Ēriku Lindu. Kopš tā laika viņš bija lēnām, bet pārliecinoši sajājis visu mīlestību, cieņu un uzticēšanos, ko viņa bija jutusi. Un ne jau ar viņu. Ak Dievs, nē. Viņam nebija nekādu grūtību atrast padevīgas mīļākās ārpus laulības gultas.

– Sveiki! Jūs arī te? Cik jauki! – Sesīlija Jānsdotera spraucās pie viņiem un veltīja katram obligāto buču uz vaiga. Viņa bija Luīses friziere un pēdējo gadu arī Ērika mīļākā. Bet, protams, viņi nedomāja, ka Luīse to zina.

– Sveika, Sesīlij, – Luīse smaidīdama teica. Viņa bija jauka meitene, un, ja Luīse turētu ļaunu prātu uz katru, kura pārgulējusi ar viņas vīru, vairs nespētu dzīvot Fjelbakā. Turklāt viņai jau sen bija vienalga. Viņai bija meitas. Un brīnišķīgais izgudrojums – vīns tetrapakā. Kam viņai vēl Ēriks?