Kitobni o'qish: «Slimnīca čusku kalna»
*** 1 ***
– Uz redzēšanos, Monna Datone.
Nakts sargs piecēlās no savas vietas un paklanījās man. Orka zaļā seja ielauzās draudzīgā smaidā, atklājot uzasinātos ilkņus.
– Ar labu nakti, Fribs.
Es gribēju šodien beigt agri, lai varētu nolikt Loriju gulēt, bet, kā tas parasti notiek, mierīgā diena beidzās ar nepatikšanām, kas krita kā no pārpilnības raga. Vispirms Tabbrisa kungs aiz kaklu vilka savu dēlu, kurš, viņaprāt, bija ēdis indīgas ogas. Zēns atteicās mainīt savu personību, paslēpās zem dīvāna, cirta, klakšķināja zobus, man nācās viņu izvilināt ar Glorijas lupatu lelli: meita ielika to manā somiņā un aizmirsa. Šīs rotaļlietas mīl vilkaču mazuļiem. Kamēr Joks viņu berzēja, es veicu diagnostiku.
«Viss ir kārtībā, Tabrisa kungs,» es pārliecināju pārbiedētajam tēvam. «Pāris ogas neko ļaunu nenodarīs.» Tagad došu maisījumu, lai puika pa nakti paņem divas karotes. Un, lūdzu, pārliecinieties, ka viņš pavada vairāk laika savā cilvēka formā.
«Jā, jā, es zinu,» vilkacis nopūtās. «Bet viņam tik ļoti patīk justies kā vilkam.» Lai gan tas bremzē attīstību…
Knapi biju atvadījies no pacientiem, kad parādījās padzīvojis goblins Lukutas kundze. Viņa bija pārliecināta, ka ir salauzusi roku. Par laimi, tas izrādījās sastiepums. Savā godājamā vecumā Lukutas kundze neatmeta savus agrākos ieradumus: viņa savā dārzā lasīja ābolus, zars nolūza, un goblins nokrita zemē.
Kamēr es uzliku stingru pārsēju, pinu dziedinošo burvestību, pulkstenis rātsnamā sita deviņus vakarā.
Nabaga Lorija atgriezīsies gultā aukles uzraudzībā. Bēdu vecāki ir aizņemti no rīta līdz vakaram. Mēs ar Lensu cenšamies vismaz pārmaiņus likt savu meitu gulēt, bet mans vīrs šodien vēlu domes sēdē.
Kad ieradīšos, mazulim būs desmitais sapnis. Viss kārtībā, rīt no rīta ēdīsim kopā brokastis…
Es jau gāju lejā pa pakāpieniem, kad manas domas pārtrauca caururbjoša signalizācijas artefakta čīkstēšana. Es izvilku no kabatas kvarca kristālu, mirdzošu koši. Notika kaut kas slikts!
Auklīti Klērijas kundzi nevar saukt par trauksmes cēlēju. Viņa nekad mani neapgrūtinātu darbā par kaut ko nenozīmīgu. Atceros vienīgo reizi, kad dienas vidū man piezvanīja cienījamais rūķītis: Glorijai bija izsitumi un augsta temperatūra – izrādījās, ka meita saslimis ar vējbakām.
Kas tagad notika? Vai tu nokriti? Vai tu sevi sagriezi? Pazudis?
Es jau domāju skrienot. Gredzens uz labās rokas rādītājpirksta noņēma mobilo durvju aizsargu. Es uzlēcu uz sēdekļa un uzreiz nospiedu pedāli uz grīdas un pārslēdzu sviras. Labi, ka Lenss uzstāja, ka jāmācās braukt! Un tad viņš man iedeva drošāko un jaunāko modeli. Padomājiet, kādreiz mobilie telefoni man šķita kā nepieejams brīnums, bet tagad es pats viegli varu vadīt pašgājēju mehānismu.
Es iemetu kvarca kristālu sev blakus esošajā sēdeklī. Tas joprojām pīkstēja un kvēloja, kas nozīmēja, ka aukle nebija izslēgusi signālu.
– Kas tur notiek? – es nomurmināju, vērīgi skatoties uz ceļu.
Lai gan es ar acs kaktiņu paskatījos uz artefaktu un tāpēc gandrīz ietriecos zaļumu tirgotāja furgonā pagriezienā.
«Lāsts! Mums vajag sanākt kopā! Kāpēc es krītu panikā? Māja ir pilna ar sargiem!»
Pēc tam, kad sākās uzbrukumi padomes locekļa radiniekiem, Ērls Datons pieprasīja, lai mēs ievācamies viņu mājā, un pirmo reizi Lenss neiebilda tēvam. Dutonu ģimenes īpašums ir gandrīz neieņemams bastions: augstas sienas, drošības artefakti un labi apmācīti miesassargi. Nav jāuztraucas!
Taču, tiklīdz pagāju garām vārtiem, kas bija plaši atvērti, kļuva skaidrs, ka neesmu velti uztraucies.
Piebraucamais ceļš apgāja ēkas kreiso spārnu. Tur, kreisajā spārnā, otrajā stāvā atradās Lensa un manas istabas un Lorijas bērnistaba.
Es paskatījos uz logu, kliedzu un no visa spēka triecu bremžu pedāli pret grīdu. Viņa atrāva vaļā mobilā durvis un gandrīz izkrita uz ceļa, bet tad, paņēmusi garo apmali, metās uz māju pusi.
Bērnudārza logs bija vaļā un aizkars bija norauts. Mēs vienmēr aizveram logus. Lenss pat izdarīja papildu burvestību – kad Glorijas rotaļīgās rokas pastiepās pretī logam, tas Lensa bargā balsī teica: «Ak-jā, mazulīt, virzies prom!»
Kāds nekustīgi gulēja zālē zem loga.
«Nē, nē, nē…» es nočukstēju.
Pieskrēju tuvāk un piedzīvoju gan lielu atvieglojumu, gan šoku. Viens no miesassargiem gulēja zālienā – jauns goblins. Viņš bija miris. Neviens nebūtu izdzīvojis no šādām brūcēm: krūtis bija tik ļoti saplēstas, ka ribu lauskas izlīda uz āru.
Es noriju izbiedēto saucienu un pārvarēju vājuma brīdi. Tagad es neesmu sieviete – es esmu dziedniece.
Es pārbaudīju savu sirdsdarbību un elpošanu. Nē, puisim nevar palīdzēt.
Es pacēlu galvu pie loga, cīnoties ar kārdinājumu piezvanīt meitai. Viņa steidzās atpakaļ uz savu mobilo, ātrāk nekā skrienot. Riteņi svilpoja, lai apstājās pie lieveņa, izraujot no zemes mazu oļu un smilšu strūklaku.
Es metos iekšā mājā. Priekšnamā, viesistabā ir tumšs, nedeg neviena gaisma. Šajā laikā kalpi jau dodas uz savām istabām. Ceru, ka tāpēc māja ir tik klusa…
Es uzskrēju pa kāpnēm uz otro stāvu, pa ceļam izveidojot ugunskuru, lai apgaismotu ceļu. Mana sirds dauzījās, bet prāts ieguva neticamu skaidrību. Lai kas arī notiktu, man jāsaglabā miers, lai palīdzētu savai meitai.
Es pagrūdu durvis, kas veda koridorā, kur atradās mūsu istabas, un gandrīz uzreiz sastapu uz grīdas izstieptu ķermeni – atkal sargu. Izkropļots. Miris.
Es iekodu lūpā, lai histēriski nesauktu pēc Glorijas, un uzmanīgi devos uz priekšu.
No Lorijas bērnistabas pa atvērtajām durvīm plūda omulīgā naktslampas gaisma. Iestājās mānīgs klusums, un, ja gaitenī nebūtu sarga ķermenis, es varētu domāt, ka viss ir kārtībā.
Dažas reizes ieelpoju, sažņaudzu dūres un pārkāpu pāri slieksnim.
Pirmais, kas iekrita acīs, bija asinis. Uz sienām, uz grīdas, uz rozā bērnu segas. Skatiens satvēra aukles ķermeni, kas bija atmests pret sienu kā salauzta lelle. Pie pretējās sienas gulēja cits miesassargs.
Istabas centrā uz balta paklāja ar mīkstu garu kaudzi bija melns traips. Blots izdvesa slīkstošas skaņas. Es samirkšķināju acis un mana redze kļuva asa.
Nav traips. Kaut kāds radījums, kas izskatījās pēc milzīga sikspārņa. Viņa notupās uz grīdas, viņas melnie ādainie spārni trīcēja, garie nagi spārnu galos, abi medību dunča lielumā, gulēja uz grīdas.
No melnā spārna malas apakšas izsprausta roka. Tieva bērna roka.
Es mežonīgi kliedzu un pārsteidzu ar tīru maģiju: nebija laika pīt burvestības. Es cīnījos ar visu savu spēku, līdz nāvei. Jebkurai citai būtnei šis sitiens būtu saspiedis mugurkaulu un salauzis kaklu!
Būtne drosmīgi vērsās pret logu. Viņa pacēla trīsstūrveida purnu un nošņācās. No asiem ilkņiem pilēja asinis. Knapi paguvu paskatīties uz šo briesmoni – šaurs purns, sarkanas acis, kas deg naidā, deguna vietā plānas nāsu spraugas.
Situ vēlreiz un ieraudzīju, ka ādas spārnā parādījās bedre, kas uzreiz piepildījās ar melnām asinīm.
Radījums čīkstēja, uzlēca uz palodzes un, atplešot spārnus, gribēja pacelties, taču brūces dēļ nevarēja, un nokrita no otrā stāva.
– Glorija!
Es metos pie meitas un, nokritusi viņai blakus uz ceļiem, sāku braukt ar plaukstām pār viņas mazo augumu: lēja spēkus un tajā pašā laikā meklēja brūces. Dzīvs. Sirds pukst. Lielākā brūce, ko atstājuši ilkņi, ir uz kakla. Zaudēja daudz asiņu. Salauzta kāja nav nekas.
«Nekas, nekas,» es nomurmināju. – Nekas. Turies, mans Rāceņs.
Mana galva izmisīgi griezās: es biju iztērējis gandrīz visu savu burvību.
Kā Lenss tagad vajadzīgs! Bet viņš ir padomes sēdē un gandrīz nezina, kas noticis… Es tūlīt zaudēšu samaņu, un kas tad palīdzēs Lorijai?
*** 2 ***
«Es dodu vārdu meistaram Lanselotam Datonam,» paziņoja lordkanclers.
Lenss ieņēma vietu aiz tribīnes. Viņam nevajadzēja atskatīties, lai redzētu nosodījumu sava tēva skatienā.
«Kad tu beidzot izaugsi liela!»
Viņš iztaisnoja plecus un ievilka elpu.
– Kanclera kungs, padomes kungi…
«Nekad,» viņš vēlreiz nodomāja. «Ja pieaugšana nozīmē padoties, tad nekad.»
«Šodien mums ir jāpieņem lēmums, kas ir ārkārtīgi svarīgs mūsu valsts parastajiem iedzīvotājiem. Šāds lēmums, ja tas tiks pieņemts, palīdzēs viņiem tikt galā ar visgrūtākajām nepatikšanām, kuras jums un man ir grūti pat iedomāties – visu patiesību par tām zina tikai tie, kas paši tās piedzīvojuši.
Lenss atkārtoja šo runu vairāk nekā vienu vai divas reizes, viņa balss plūda gludi un skanīgi, un tas, ka zālē sēdošie it kā saplūda vienā daudzgalvainā klausītājā – tātad tas pāries. Divdesmit gadi politiskās karjeras, un viņš pārtrauks uztraukties, runājot Padomē.
– Katru gadu mūsu valstī darbā mirst divi tūkstoši inteliģentu cilvēku, bet vēl simt piecdesmit tūkstoši gūst dažādas smaguma pakāpes traumas. Traģēdijas mērogs ir patiesi biedējošs: pat viena no asiņainākajām cīņām visā inteliģento rasu vēsturē nav izraisījusi tik kolosālu upuru skaitu.
«Jūs nevarat izmainīt pasauli viens pats!» – lordkanclers atkārtoja atkal un atkal. «Bet mēs varam to padarīt vismaz nedaudz labāku,» Lenss vienmēr atbildēja.
– Tajā pašā laikā es nemaz nedomāju apgalvot, ka visi darba devēji ir nelieši un neviens no viņiem nekad nav izrādījis rūpes un laipnību pret saviem darbiniekiem, tomēr mūsu piedāvātais pasākums ir paredzēts, lai brīvprātīgās labdarības plūstošajām smiltīm piešķirtu granītu. likuma stingrība…
Lordkanclers uzsita ar smigu.
«Es lūdzu piedošanu, meistar Daton, man jūs jāpārtrauc.»
Zāle sāka dārdēt – tas bija nedzirdēts visu tradīciju pārkāpums.
– Kungi, padome, es atvainojos, man jāpaņem pārtraukums… veselības apsvērumu dēļ. Vecums sagādā nepatīkamus pārsteigumus.
Tikai gadiem ilgi trenēta izturība ļāva Lensam saglabāt seju. Mans tēvs nemaz nebija vecs, un viņa veselību apskaustu daudzi jaunieši.
No zāles atskanēja apmulsuši izsaucieni, kurus lordkanclers izvēlējās nedzirdēt.
«Meistars Heibots, nomainiet mani,» viņš teica.
– Piezvanīt dziedniekam? – pieķēra deputāts.
Ērls Datons vecākais vāji pasmaidīja.
– Nevajag, dziednieks jau ir klāt. Lūdzu, meistars Datons.
– Jā, protams.
Lenss joprojām neko nesaprata, taču viņa tēvs diez vai būtu nolēmis pārkāpt visu pieklājību, lai tikai neļautu viņa dēla partijai pārliecināt Padomi pieņemt jaunu likumu. Viņš ieskatījās zālē un atrada īsto cilvēku… orc.
– Meistar Koh, tas ir jūsu prāta bērns. Lūdzu, man jāatceras, ka es neesmu tikai politiķis.
Pieceļoties no galda, tēvs smagi atspiedās uz elkoņa ar trīcošiem pirkstiem, un Lenss nopietni satraucās. Es sniedzos pēc diagnostikas pinumiem.
«Ne tagad,» lordkanclers tikko dzirdami čukstēja. – Signāla artefakts tika aktivizēts.
Man krūtīs sastinga ledus kristāls. Meitenes ir vienas mājās!
Nē, ne viens. Savrupmājā dežurē seši apsargi, un aizsargburvestības ap ēku un uz žoga atvairīs ikvienu, kurš mēģinās tos uzlauzt. Tie, kas ir īpaši lēnprātīgi un nolemj mēģināt vēlreiz, tiks pilnībā sadedzināti.
Un tomēr notika kaut kas, kas lika apsardzes priekšniekam izraut savu darba devēju no domes sēdes, bet tēvam visu nomest un steigties mājās.
Tiklīdz viņi izgāja no zāles, sekretāre parādījās netālu kā no nekurienes.
«Mans mobilais – tūlīt pie ieejas, drošība – kaujas gatavība,» pavēlēja lordkanclers. «Ikviens, kurš mēģina traucēt, ir jānovāc no ceļa ar jebkādiem nepieciešamajiem līdzekļiem.»
Sekretārs vispirms pacēlās uz divām kājām, un pēc dažiem soļiem viņš jau skrēja uz četrām, un Lenss viņu izmisīgi apskauda. Viņš pats bija gatavs skriet mājās, taču mobilais bija ātrāks par cilvēka kājām.
«Es nezinu, kas tur notika, bet Ekharts mani nekad velti netraucēja.» – Tēvs arī paātrināja soli. Viņš berzēja krūtis, bet, tiklīdz Lenss atkal sniedzās pēc diagnostikas burvestībām, viņš iesaucās: «Mājās!» Viss ir mājās!
Mobilais pacēlās gaisā, tiklīdz Lenss aizcirta durvis. Viņš lidoja pa ielām, izmisīgi žņaudzīdams – pilsētnieki, kuri staigāja pirms gulētiešanas, vēl nebija paspējuši doties mājās. Rīt visi avīžnieki rakstīs, ka lordkanclers, steidzoties mājās no domes sēdes, nobiedējis trīs desmitus cilvēku un uzskrējis viņiem virsū… Dievs, ko viņš domā! Kuram gan interesē, ko raksta avīzes, ja vien mājās viss ir kārtībā! Nē, jau tagad ir skaidrs, ka mājās viss nav kārtībā. Ja tikai meitenēm nekas nenotiktu!
Savrupmājas vārti bija plaši atvērti, un, lai arī kā Lenss centās, viņš nevarēja atklāt drošības burvestību pēdas. Mobilais apstājās, pirms sasniedza piebraucamā ceļa galu.
«Pagaidiet šeit,» šoferis pavēlēja un kopā ar otro apsargu izslīdēja no mobilā.
«Lūk, no kā es baidījos,» mans tēvs čukstēja un atkal berzēja savu krūšu kauli.
Lenss sniedzās pēc durvīm, bet lordkanclers satvēra viņa elkoni.
– Neliedz puišiem strādāt. Es tāpat kā tu uztraucos par Loriju. Un priekš…
Viņu pārtrauca kliedziens. Lenss atpazītu šo balsi jebkur. Likās, ka viņš būtu atgriezies piecus gadus atpakaļ līdz dienai, kad gandrīz zaudēja Greisu. Mobilā kabīne pārvērtās par smirdīgu pagrabu, un uz dažiem mirkļiem viņš zaudēja spēju domāt. Tikai ledus kristāls manā krūtīs iedūrās manā diafragmā, neļaujot man elpot, un mani pirkstu gali caurdūra maģija. Viņš pats nesaprata, kā izlēca no mobilā. Viņa tēvs kaut ko kliedza pēc viņa, bet Lensam bija vienalga.
Piebraucamais ceļš. Māja ir neparasti tumša, no otrā stāva loga plūst tikai silta gaisma.
Gaisma mirkli iemirgojās, it kā kaut kas to būtu aizšķērsojis. Melnuma receklis nokrita zemē, un Lenss meta uz šo trombu uguni – vienkāršu primitīvu uguni, gandrīz izmantojot tīru spēku – viņš nekad nebija bijis prasmīgs kaujas burvestībās. Manu acu priekšā pazibēja apžilbinoši, daudzkrāsaini plankumi.
Tumsa čīkstēja, šī čīkstēšana kā karsta adata iedūrās viņa ausīs, liekot Lensam stenēt un ar rokām saspiest deniņus. Nākamajā mirklī viņš nāca pie prāta, taču, pirms viņš paguva kaut ko darīt, aiz koka izlidoja burvestība, kas tumsu pārvērta milzu amēbas līdzībā. Kliedziens kļuva neizturams, bet caur to Lenss dzirdēja… vai nedzirdēja, bet sajuta ar nezināmu septīto sajūtu – «Glorija!» – un uzreiz zaudēja interesi par visām pasaules radībām.
Kāpnes. Ķermenis atradās uz grīdas, un pietika ar vienu skatienu uz saplēstajām krūtīm, lai saprastu, ka palīdzības nav. Bērnudārza durvis. Asinis. Greisa ir uz ceļiem, uz viņas baltā līdz zilā vaiga ir asiņaina svītra. Lorijas galva ļengani atmeta atpakaļ. Asinis.
Izmisums skatienā.
Lorija raustījās, aizsmakusi nopūtās un izplūda asarās.
Kāds aiz loga kliedza:
– Tas kustas! Turies!
Sāka dungot un sprakšķēt kaujas burvestības.
– Projām! Cik sīksts radījums!
Lenss nokrita ceļos blakus Greisai tieši tik ilgi, lai ar vienu roku satvertu meitu, bet ar otru – sievu bezsamaņā.
*** 3 ***
– Un tad mazais orks paskatījās ārā no bedres un bija pārsteigts par to, kāda ir liela, balta un tīra pasaule. Viņš saprata, ka naktī ir snidzis… – Lensa klusā balss izlauzās cauri aizmirstības plīvuram.
Viņš, kā parasti, naktī lasīja Lorijas mīļāko pasaku «Gnatty’s Winter Adventures». Pirmos mirkļus pēc pamošanās es neapdomīgi peldēju pa viņa mierīgās balss viļņiem. Nakts lampas klusinātā rozā gaisma izsūcas caur plakstiņiem.
«Lori atkal neguļ…» es nodomāju.
Lorija! Miegainība no manis uzreiz aizbēga. Atmiņas ietriecās vēderā. Asinis uz sienām, sakropļoti ķermeņi, melni ādaini radījuma spārni… Es piecēlos sēdus uz gultas, rāvu gaisu un bailīgi skatījos apkārt, gatavs redzēt jebko!
Manu acu priekšā parādījās mierīga aina. Es biju Lensa un es guļamistabā. Netālu uz gultas gulēja bālā Glorija, izmazgāta un ģērbusies svaigā naktskreklā. Ap kaklu bija balts pārsējs. Lorija pagriezās, neveikli grozīdama kāju. Mana nabaga meitene: maģija turēja kaulu kopā, bet viņai joprojām bija sāpes.
Vīrs sēdēja viņai blakus uz gultas malas ar grāmatu rokās. Redzot, ka esmu pamodusies, viņš klusi sacīja, skatoties man acīs:
– Viss ir kārtībā, mīļā. Mums ar Loriju viss ir kārtībā.
«Es zinu, ka jums ir bail,» viņa skatiens teica. «Taču mums ir jāturas un jāizrāda savas bailes savas meitas dēļ.»
«Sveika, mazā,» es uzsmaidīju mūsu pārbiedētajai meitenei.
«Mammu,» viņa aizsmakusi čukstēja: pēc ievainojuma viņai bija grūti runāt.
Mans nabaga mazulis, kuram iepriekš lielākais šoks bija noskrāpētais celis, un Lenss to izdziedināja acu mirklī.
«Shhh, nevajag runāt,» es viņu mīlīgi pārtraucu. – Mēs esam tuvu, mēs neļausim jums apvainoties!
Lenss jau sen varēja Lori iemidzināt ar burvju palīdzību, taču viņš kļuva: mēs vienmēr novērojam pacientus pēc smagām traumām. Viņiem pēc iespējas ilgāk jāpaliek pie samaņas. Bija gadījumi, kad pārdzīvotā šoka dēļ viņi nemaz nepamodās. Bet, runājot par pašas meitu, izrādījās, ka bija neticami grūti skatīties viņas apmulsušajās acīs un vienkārši gaidīt, jo darījām visu, ko varēja.
Apgūlos viņai blakus, paņēmu viņu aiz rokas, pirkstos un glāstīju viņas pirkstus, klausoties viņas nelīdzenajā, aizsmakušā elpošanā. Un Lenss turpināja lasīt pasaku, neaizmirstot, kā vienmēr, runāt mazā orka vārdā dziļā balsī un savas draudzenes, baltās peles, vārdā tievā balsī. Izturība nekad nav pievīlusi manu vīru. Tikko pāršķirot palagus, viņš nejauši saplēsa lapu: rokas trīcēja.
Glorija elpoja arvien mierīgāk un galu galā aizmiga.
«Noķerta…» viņa tikko dzirdami nomurmināja cauri aizmirstībai. – Es skrēju… Viņš satvēra manu kāju…
Manas acis aptumšojās no naida pret nolādēto radību! Tas ir tikai brīnums, ka mūsu mazulis ir dzīvs!
Mēs gaidījām, kamēr Lorija dziļi aizmigs, Lenss aizvēra grāmatu un nolika to uz naktsskapīša. Es metos viņa rokās un izplūdu klusās asarās. Vīrs noglāstīja manus matus un noskūpstīja slapjos plakstiņus.
«Vai jūs uztvērāt šo… šo?»
Man bija jārunā pusbalsī, lai gan man gribējās kliegt.
Lenss pamāja ar galvu.
– Nē Diemžēl. Man likās, ka esmu viņu piebeidzis, bet radījums izrādījās pārāk sīksts un aizbēga.
– Kas tas vispār ir?
Vīrs atkal pamāja ar galvu:
– Es vēl nezinu. Bet pagaidām tas arī viss. Tēvs nolika pilsētas valdību uz ausīm, mēs tiksim līdz patiesībai. Neviens nevar izvairīties no uzbrukuma lorda kanclera ģimenei.
Tūkstošiem jautājumu manā galvā kā bites mudināja, es nezināju, ar ko sākt.
– Tava māte?..
– Viss ir kārtībā. Viņam nebija laika nokļūt vecāku istabās. Vai arī es nedomāju.
Lenss, neatbrīvodams mani no apskāvieniem, īsi pastāstīja par visu, kas tajā brīdī bija zināms. Nedaudz pēc deviņiem vakarā, kad kalpi bija devušies uz savām istabām, Monna Datona bija devusies uz saviem kambariem un miesassargi bija ieņēmuši ierastās vietas, savrupmājā ielauzās nāvējoša būtne, kas atgādināja milzu sikspārni. Kādu iemeslu dēļ aizsardzības burvestības un artefakti viņu neapturēja. Kreisajā spārnā dežurējošie miesassargi cīnījās līdz pēdējam, sargājot mūsu mazuli, taču radījums izrādījās pārāk spēcīgs. Apsardzes vadītājs Ekharts un aukle gandrīz vienlaikus raidīja briesmu signālus.
– Viņš nomira? – es nočukstēju.
– Viņi visi nomira…
Es iebāzu seju Lensa krūtīs, ieelpojot viņa pazīstamo smaržu, nespēdama noticēt, ka viss tiešām ir noticis. Visi šie puiši, mūsu mīļā aukle Klērija, ir miruši!
– Vai tas ir saistīts ar šīm vēstulēm?
Apmēram pirms diviem mēnešiem Lorda kanclera partijas biedri sāka saņemt vēstules – lētas, nemarķētas aploksnes, un iekšā bija zīmīte ar īsu ziņu: «Jaunais nodokļu kodekss nav jāapstiprina. Uz spēles ir liktas jūsu tuvinieku dzīvības.»
Sākumā visi nolēma, ka tie ir tukši draudi. Bet tad viena padomes biedra dēls izkrita pa logu, bet otra dēls tika sadurts ar nazi tumšā alejā, kad viņš atgriezās no kluba. Trešā sieva vakariņās saindējās ar novecojušām zivīm. Vismaz tā raksta avīzes. Šķita, ka šīs nāves nekādā veidā nav saistītas, taču grāfs Datons uzstāja, ka mums jāpārceļas uz viņu ģimenes īpašumu.
Un tagad šis briesmīgais uzbrukums!
– Lens, kas mums jādara? – ES jautāju.
Sen nebiju jutusies tik bezpalīdzīga. Kā dziednieks es vienmēr zināju, kā rīkoties, un nekad nezaudēju savu prātu. Bet kā tikt galā ar to, ko nesaproti? Un tev nav ne jausmas, kā nosargāt to, kas tev ir visdārgākais – savu meitu.
– Sākumā pagaidiet līdz rītam un mēģiniet atpūsties. Pagaidām nav zināms, vai uzbrukums ir saistīts ar draudiem, un radījums noteikti tuvākajā laikā neatgriezīsies mājā.
Labs ieteikums ir mēģināt atpūsties. Tikai neiespējamais. Es nespēšu aizmigt ne aci, klausoties Lorijas elpošanā un vērojot katru viņas skropstu vicināšanu. Lenss, neizģērbies, apgūlās gultā blakus savai meitai, un es apsēdos otrā pusē. Mēs nevarējām beigt skatīties uz savu dārgumu. Tas izrādās trausls…
«Pagulieties, mans dārgais, es pats viņu pieskatīšu,» sacīja vīrs.
– Es nevaru, zini…
Es paņēmu mazos siltos pirkstus savā plaukstā, un Lenss ar plaukstu aizsedza Glorijas otru roku. Viņa ir aizsargāta. Mēs neļausim nevienam to mums atņemt!
