Kitobni o'qish: «Supergovs fantāziņi»

Pirmais fantāziņš, kurā Pauls uzzina, ka viņa tuvumā ir sargeņģelis

Pauls, bērnudārznieka gaitas pabeidzis, nu bija topošais 1. klases skolēns. Sapņotājs, fantazētājs un, pēc vecāku domām, niķupūznis un čīkstulis, jo nelabprāt iesaistījās ķildās un kautiņos ar vienaudžiem, bet gan sāka raudāt un skrēja sūdzēties mammai. Puikam bija mazliet atļukušas ausis, spurains nepaklausīgu matu ērkulis un kājās vienmēr baltas kedas, ar krītiņiem balinātas. Draugi Paulu dēvēja par Kedu, jo viņš nēsāja divus vai trīs izmērus lielākus apavus, purngalos sabāzdams vati un saņurcītas avīzes. Pie visa bija vainīga Paula taupīgā mamma, kura nešaubījās, ka kāja drīz izstiepsies, tāpēc jābūt prāvai rezervei.

Vasara bija padevusies varen silta, un saule biežāk karsēja nekā slēpās lietus mākoņos, tāpēc Pauls ar mammas un tēta atļauju vecmammas pavadībā regulāri devās uz Zoodārzu barot Zēzelīti ar mīkstu piena baltmaizi, kas maksāja 30 centu. Savādā radījuma mamma bija zebra, bet tētis – ēzelis. Neparastais dzīvnieciņš bija brūns, taču dažas ķermeņa daļas rotāja zebrām raksturīgās svītras. Arī kājas stiepās ēzelim neraksturīgi garas. Ciltsbrāļu atstumtam, Zēzelītim sūri klājās. Par viņu bieži zobojās pat zvēru kopēji.

Kādu rītu Pauls atkal viens spēlējās savā istabā. To klāja zālājam līdzīgs mīksts grīdas segums, bet oranžās sienas atgādināja saullēktu. Mamma, noslinkojusi un nepārnesusi no veikala nedz iemīļoto zemeņu, nedz gardo arbūzu un pat ne banānu saldējumu, otrā istabā čakli gludināja teātra rekvizītu noliktavas tērpus. Te piepeši zēns sajuta, ka aiz muguras kāds pūš karstu elpu pakausī. Ne tikai pūš, bet pat elš kā aizkusis skrējējs vai vingrotājs. Atskatījies Pauls ieraudzīja savu sirmo audzinātāju Bungu, ar kuru kopā gāja rotaļās vēl padebešu bērnudārzā. Tas bija sen, pirms mazais izvēlējās savus vecākus un nolēma doties uz zemi un ielīst mammas puncī. Bungs šoreiz šķita izpluinīts un satraucies – kā pa mici dabūjis. Viņa citkārt tik spodri baltie un mirdzošie spārni bija aizlauzti un pelēcīgi.

– Kā tu te gadījies? – vaicāja zēns.

– Esmu atsūtīts tevi uzmanīt. Nu es vairs nebūšu vienkārši draugs, bet gan tavs sargeņģelis. Būšu allaž blakus, kad vien tev mani savajadzēsies. Un par mammu nesatraucies – pieaugušie ir aizmirsuši debesīs pavadīto laiku un eņģeļus vairs neredz. Varēsim rotaļāties uz nebēdu! – atklāja Bungs.

– Bet kurš tad tevi samizoja? Vai eņģeļiem ir ienaidnieki? – gribēja zināt Pauls.

– It kā tu nebūtu sešas ziemas gājis debesu skolā… – atgādināja Bungs, – tie taču pelēkie eņģeļi.

– Piemirsu, kas tie tādi?

– Visi eņģeļbērni, kas par nepaklausību, kaušanos un ieriebšanu citiem izslēgti no debesu skolas. Ķerubi iestājās paradīzes vārtos ar liesmojošiem zobeniem un dimanta vairogiem un nevienu pelēko nelaida cauri, pat lūdzošu un vaimanājošu ne. Tagad tie uzmanību vērsuši uz Zemes bērnu samaitāšanu un izmantošanu savtīgajās interesēs. Nejaukākie un nekaunīgākie no tiem kā nindzjas ietērpušies melnos triko kostīmos un gāž podus. Pats debesu skolas direktors atņēmis viņiem spārnus, tomēr tie, bruņojušies ar kaķenēm, lingām un šaujamstobriņiem, negriež ceļu nevienam, arī saviem bijušajiem skolotājiem.

– Vai tev ir plāns, kā viņus pārmācīt? – Pauls jau tvēra savu viduslaiku zobenu no plastmasas un kovboja pistoli, kas šāva ar piesūcekņu bultām.

– Pašlaik tāda īsta plāna nav, bet gribēju ar tevi apspriesties… Ir rakstīts: “Neskati vīru no cepures vai supervaroni – pēc gadu skaita!” Nezinu, uz ko citu lai paļaujos…

Pauls savirpināja savas – sešgadniekam pārāk kuplās – ūsas, iedzimtas no tēta – mežstrādnieka, kurš no agra rīta līdz melnai naktij ir darbā un kura nekad nav mājās. Mamma bija pūlējusies no šīs dīvainības tikt vaļā – vadājusi pie ārstiem, zintniekiem un riebējām, bet viss velti. Galu galā tika nolemts reizi nedēļā tās nodzīt ar elektrisko bārdas dzenamo aparātu. Bet mammai ļoti bieži bija tik daudz darāmā, ka viņa par dēla ūsām vienkārši piemirsa. Tad Pauls tās slēpa zem šalles, augstu saslietas apkakles vai platmalu cepures, ko mēdza uzvilkt dziļi pāri acīm, lai citi sētas bērni nezobotos. Arī šobrīd ūsas bija ataugušas pamatīgi garas un spurojās uz visām pusēm.

Puika domāja ilgi, bet nekas gudrs neienāca prātā.

– Ja būtu kāds gardums, varbūt veiktos raitāk, – ieminējās zēns.

– Kur tu biji ātrāk? Debesīs šodien lieli svētki – gatavoja erceņģeļu un ķerubu iecienīto našķi, – pavēstīja uzticamais draugs.

– Kāds tas ir?

– O, gards! Ņem vairākas šķipsniņas mākoņu sniega, piejauc klāt trīs devas putna piena, sakuļ un pārkaisa ar dievišķo nektāru, ko citā vārdā sauc par ambroziju.

– Ko tā var pagatavot? – Paula nevaldāmā apetīte augtin auga.

– Debesu saldējumu.

– Vai tas ir savādāks nekā veikalā nopērkamais?

– Jā, protams! Tas nekūst tik ātri, ir spēcinošs, atspirdzinošs, palīdz lidot bezsvara stāvoklī un galvenais – rada gaišumu dvēselē.

– Eh, būtu tu kārtīgs draugs, nevis skopulis, atlidotu ar vēja spārniem un azotē atnestu veselu kasti debesu saldējuma, – viegli pukojās zēns.

– To var labot: tu aizņemies no mammas pārnēsājamo aukstuma kasti, bet es to apņemos piepildīt ar debesu saldējumu. Pauls aplaizīja lūpas un izstiepa mēli, kas atdūrās pret auksto balkona durvju rokturi. Tādu saldējumu viņš nemaz nespēja iztēloties, jo tā garša šķita maģiska…

Pēkšņi Bungs satrūkās, un viņa acis šausmās iepletās. Cauri sienai viņa muguru sāka apstrādāt dunkas un nesaudzīgi belzieni. Tajā pašā brīdī aizsvilās elektrības vadi, kas savienoja griestu lampu ar elektrības sadales kārbu. Istaba ātri piepildījās kodīgiem dūmiem.

– Viņi ir šeit, pelēkie uzbrūk! Viņi ir sadzinuši man pēdas! Tūlīt arī pār abiem nobira sīku akmentiņu krusa. Pauls, it kā to vien gaidījis, iedarbināja rotaļu motorzāģi, gatavs aizstāvēt draugu pret uzbrucējiem.

– Ja jau tu esi mans sargeņģelis, vai tad man jāsargā arī tevi? – puika izbrīnījās.

Acīmredzot iztrūkušies no motorzāģa skaņām, pelēkie pajuka kur kurais, un istabā iestājās klusums. Saimnieks aplūkoja nekārtību, kas valdīja visapkārt.

“Mamma atkal rāsies un centīsies sagrābt aiz matu ērkuļa. Par laimi, mati kopš aizvakardienas ir nodzīti uz ezīti,” aizdomājās zēns.

Viņš aši sarausa sīkos akmentiņus zem gultas – gan vēlāk noderēs, būvējot sapņu pilis un cietokšņus.

Pauls lūdza sabiedroto nodemonstrēt savu lidošanas ātrumu, jo gribēja to salīdzināt ar citiem lidojošiem objektiem. Eņģelis aptvēra draugu aiz padusēm un aiznesa uz bijušo militāro lidlauku – tagadējo “Jurmala airport”. Tieši todien, gatavojoties kārtējam aviācijas šovam, tika veikti izmēģinājuma lidojumi ar “L-39C Albatros” lidmašīnām. Lai kādas “nāves cilpas” un citas figūras debesīs neveidotu pilots, traukdamies ar 900 kilometriem stundā, Bunga meistarība un izveicība viņu pārspēja. Lidmašīnas izplūdes gāzes zīmēja debesīs lokus, un no lejas atgādināja simtiem metru garu šalli, izritinātu virs plašā lidlauka skrejceļiem. Pauls aiz sajūsmas smējās, pa zemi vārtīdamies, bet svešajam pilotam aiz niknuma par pazemojumu aizrāvās elpa un uz pēcpuses uzauga milzīga, sāpīga suņanagla. Jau krēsloja, kad ceļotāji atgriezās mājās. Abi klusām ielavījās pa balkona logu, Bungs strauji atvadījās, ar vienu roku kārtodams spārnus lidojumam, ar otru zīmēdams gaisā gardo saldējumu recepti un čāpstinādams lūpas.

– Paul, pietiek spēlēties! Marš, zobus tīrīt, pēc tam – gulēt! – nokomandēja istabā ienākusī mamma.

Zēns nolēma viņai neko nestāstīt par šāvakara piedzīvojumiem un paklausīgi devās berzt zobus ar zemeņu garšas zobupastu.

Otrais fantāziņš, kurā Svētaļas iztēle dara brīnumus, bet pelēkie eņģeļi dabū trūkties

Brūnā govs Svētaļa mitinājās plašā, pēc jaunākajām dzīvnieku labturības prasībām ierīkotā trīsistabu kūtī kopā ar strādīgo gardākā un saldākā piena devēju melnraibo Pienaļu un sabiedrisko, inteliģento draudzeni, zilpelēko Gudraļu, kas pusi apzinīgā mūža pavadīja sociālos tīklos – tiešsaistes režīmā un bez portatīvā datora, uzsieta uz muguras, nečāpoja pat līdz dzeramā ūdens tvertnei.

Kādu vakaru Svētaļa atlaidās savā pieneņu krāsas klubkrēslā, saslēja gaisā resnās pakaļkājas, atstutēja tesmeni uz mīksta samta spilvena un lēnām malkoja tasi kūpoša kakao ar riekstu aromātu. Šādā nodarbē viņa pavadīja krietnu laika sprīdi, kamēr oma kļuva tik laba, tik lieliska, pat ideāla, ka vai uzkāpa mākoņos.

Viņas garastāvoklis kā balts tvaiku mutulis, kāds paceļas no govs nāsīm dzestrā rītā, uzšāvās līdz pat padebešiem un iztraucēja Bunga launaga snaudu, arfas melodiju ieaijātu. Sargeņģelis nemēdza ātri apvainoties. Nekad un nemūžam! Kur nu vēl uz tādu govslopu, kam, pēc viņa domām, smadzeņu vietā pieneņu pūkas un pārliecības vietā nekļūdīgi instinkti, kā atrast leknāku zāli palieņu pļavās. Tomēr, teicami pārvaldīdams telepātiju jeb domu iedvešanu no attāluma un gribēdams izjokot miera traucētāju, viņš tai iesūtīja ideju, ka vēl labāk būtu dzīvot šajā pasaulē, ja tajā tecētu piena upes ķīseļa krastos. Svētaļa saminstinājās un mazliet neuzticīgi, bet uzmanīgi palūkojās uz tesmeni, klausīdamās, kā pieriet piens… Tīkamā doma pamazām pārņēma viņu savā varā. Govs izslējās klubkrēslā un apvēlās augšpēdus. Savēzēja vienu kāju kā burvju māksliniece un – tavu brīnumu – komfortablo kūti pēkšņi šķērsoja četras apmēram metru platas upes, kam krastos burzguļoja ķīseļa plēvīte, šur tur izraibināta ar kakao pupiņām kā sīkiem oļiem. Brūnaļa bija bezgala ziņkārīga, tāpēc iemērca purnu visās upēs pēc kārtas un atklāja, ka pirmajā ir vaniļas piens, otrajā – zemeņu piens, trešajā – šokolādes piens, bet ceturtajā – Pē! – vājpiens. Toties ķīseļu izpēte prasīja ilgāku laiku, līdz viņas garšas kārpiņas noteica rabarberu, ābolu un melleņu garšas. Svētaļa ar kājas nagu aizklāja labo aci, pēc tam kreiso, taču nekas nemainījās. Upes čaloja un plūda. Uz kurieni? Uz viņām vien zināmo piena jūru? Uz pienotavu vai varbūt iebiezinātā piena fabriku?

“Ir nu gan mierīga ikdiena – kakao man laikam nenāk par labu un raisa halucinācijas… Vai tiešām no vienīgās baudas būs jāatsakās?” – šķendējās piena devēja.

Turklāt brūnaļai kremta arī tas, ka iemīļotā klubkrēsla atzveltne bija nolauzta un nu būs jātērējas remontam vai jauna sēžamā iegādei. Tomēr pavisam šis misēklis pacilāto omu nespēja sabojāt un viņa, sapņaini mīcīdamās pa ķīseli un uzlasīdama kakao pupiņas mazā groziņā, nepacietīgi gaidīja atgriežamies dzīvokļa biedreni Gudraļu. Gribējās taču palielīties ar šo brīnumu – piena upēm, kas iztecēja no nekurienes un plūda uz nekurieni – aiz trejdeviņām zemēm.

Bungs, kājas kuļādams, sēdēja uz mākoņa malas un lūkojās lejup, priecādamies par izdevušos joku. Te pēkšņi uzmācās tāds kā drebulis un uzmetās zosāda. Tātad tuvumā atkal klejo pelēko eņģeļu banda, kas nesen viņu tik pamatīgi samizoja.

Un, re – pieminētie arī klāt: nometuši sāņus savas kaķenes un mēles izbāzuši, no debesu skolas izslēgtie kaušļi kā kaķēni laka vaniļas un zemeņu pienu, uz rokām kā uz sviestmaizes smērējot gardo ķīseļa plēvi.

Bungs baidījās pamest aizsargātos debesu dārzus, ko, tāpat kā Vatikānu, apjoza biezi mūri. Kā jau sapņotājs, viņš divus gadus bastoja tuvcīņas kursus un vairs neprata izveicīgi vicināt debesu liesmas zobenu, lai viens pats aizstāvētos pret nekrietneļu baru. Novērtēdams govs masīvo augumu, biezo ādu, stipros un asi izliektos ragus, ar kuriem kādu neveiklu strādnieku varētu pienaglot pie fermas durvīm, eņģelis atzina to par piemērotu misijai: iztramdīt huligānus un iedzīt viņos bijību. Tikai pašai Svētaļai, kurai kā bruņumašīnai būs jādiebj pa ķīseļa virsmu, gan neko nedrīkstēja teikt. Lai nesāk protestēt vai, vēl trakāk, nepagriež ragus pret pašu stratēģi – Bungu.

Laika dzirnas mala lēni, bet neapturami. Svētaļa pelēkā tērptos dauzoņas neredzēja, jo nebija trenējusi astrālo redzi, kāda piemita pat vienkāršajam Tukuma puisēnam Paulam. Piena upes paloja kā pavasarī, un līmenis tajās cēlās: tas sniedzās jau līdz puslielam.

– Pārstāj domāt par piena upēm, dumjā zos’, pardon, govs, mana bruņumašīna! – kliedza Bungs, taču bija pārslēdzies uz nepareizo frekvenci, un viņa vārdi pa vienu govs ausi joņoja iekšā, pa otru ārā…

Pelēkie eņģeļi tikmēr svaidījās ar kakao pupiņām, ko Svētaļa vēl nebija paguvusi uzlasīt un mazajās dzirnaviņās samalt smalkā pulverī. Viņi piebāza ar tām pilnas kabatas, jo atzina par derīgu munīciju saviem šaujamstobriņiem.

Beidzot prettrieciena organizētājs sadūšojās personīgi noregulēt samilzušo situāciju. Nolaidies no mākoņa un ar knipi iebelzis pa pieri fantazētājai, viņš atgrieza govi pie skaidras apziņas. Tam bija smagas sekas – dažās minūtēs izsusēja piena upes, un sakalta ķīseļa krasti. Tad Bungs uzlēca Svētaļai mugurā un pavērsa viņas ragus uz pusstingušajā ķīselī iestigušo pretinieku pūli, kas kā izšķīdis salmu kūlis pajuka pa malu malām.

– Uz priekšu, uz uzvaru! – auroja komandieris, ar spārniem sizdams takti un ar basajām pēdām iebikstīdams “kaujas mašīnai” sānos.

Govs negribīgi, tomēr paklausīja, tikai ar nerātno asti pāris reižu uzšāva sargeņģelim pa skaustu… Svētaļa atzina Bunga autoritāti, jo viņa spožais dubultais oreols virs pakauša un auguma izstarotā spilgtā, siltā gaisma šķita līdzīga saulītei pusdienlaikā.